 |  |  |  |  |
 |  | |
- angliski: Hemlock
- vāciski: Gefleckter Schierling
- zviedru: odört
- igauņu: täpiline surmaputk
- lietuviešu: dėmėtoji mauda
- krievu: болиголов крапчатый
Bioloģiskais apraksts
Divgadīgs augs ar augstu stublāju (60-180cm). Augs
ir indīgs ar nepatīkamu aromātu. Spēcīgu, vārpstveidīgu un bālganu sakneni.
Stublājs kails, sazarots, viegli rievots, dobjš ar zilganu aplikumu un
sarkanīgi brūniem plankumiem. Apakšējās lapas uz kātiem 30-60cm lielas, vidus
daļas un augšējās lapas mazākas uz īsiem kātiņiem, gandrīz, sēdošas. Ziediņi
maziņi, gandrīz balti, savākti sarežģītos čemuros. Auglis- divsēklenis. Zied
maijā- jūnijā.
Ievākšana un apstrāde
Ārstnieciskām vajadzībām parasti izmanto parastā suņstobra virszemes daļu- stublājus, lapas un ziedus. Augu ievāc ziedēšanas laikā un sēklu nobriešanas sākumā, parasti jūnijā vai jūlijā. Lapas un stublājus novāc tieši ziedēšanas laikā, bet nenobriedušās sēklas ievāc kopā ar ziedu čemuriem. Žāvēšana jāveic ēnainā un labi vēdināmā vietā vai piespiedu žāvētājos, nepārsniedzot 40 °C temperatūru. Pēc žāvēšanas sēklas izkrata no ziedkopām, bet visas auga daļas uzglabā atsevišķi no citiem augiem sausā, labi vēdināmā vietā. Žāvētās drogu daļas nedrīkst glabāt ilgāk par diviem gadiem, jo ilgāka uzglabāšana samazina efektivitāti un drošumu.Parastā suņstobra visas daļas ir indīgas, tāpēc ievācot jāievēro īpaša piesardzība. Augu nedrīkst garšot, ievākšanā nepiedalās bērni, un ieteicams lietot cimdus, lai izvairītos no saskares ar auga sulu. Auga smarža var atgādināt arsēnu un izraisīt galvassāpes, tāpēc ievācošajam cilvēkam jāstāv pa vējam, lai tvaiki netiktu visu laiku elpoti.
Šī ievākšanas un apstrādes metode nodrošina, ka sagatavotā droga saglabā ārstnieciskās īpašības, vienlaikus samazinot risku saindēties. Visas darbības ar augu jāveic ļoti uzmanīgi, ievērojot drošības pasākumus, jo pat nelielas devās šis augs var būt dzīvībai bīstams.
Ķīmiskais sastāvs
Plankumainā suņstobra visās daļās, galvenokārt, ir indīgie alkaloīdi, no kuriem visspēcīgākais ir konīns. Turklāt augā ir metilkonīns, konhidrīns, pseidokonhidrīns, koniceīns, γ-koniceīns un nelieli daudzumi citu alkaloīdu, piemēram, dihidrokonīna un konīna hidroksimetila atvasinājumi.
Auga sastāvā ir arī augu tauki, kuru galvenie komponenti ir petroselīnskābes un petroselidīnskābes glicerīdi. Lapās konīna saturs sasniedz līdz 0,1%, tur atrodama arī ēteriskā eļļa līdz 0,08%, kafijskābe un flavonoīdi, galvenokārt, kvercetīns un kampferols. Ziedos konīna saturs ir līdz 0,24%, sastopams arī kvercetīns, kampferols un nelieli rutīna un izokvercetīna daudzumi. Augļos alkaloīdu koncentrācija sasniedz 2%, tajos ietilpst konīns, metilkonīns, konhidrīns un pseidokonhidrīns. Šī kombinācija nodrošina augam raksturīgo spēcīgo indīgumu un farmakoloģisko aktivitāti.
Ārstnieciskā nozīme
Farmakoloģiskā perspektīva
Plankumainā suņstobra farmakoloģiskās īpašības, galvenokārt, saistītas ar indīgajiem alkaloīdiem, īpaši konīnu, kas rada centrālās nervu sistēmas kurārveidīgu iedarbību. Auga preparāti, piemēram, spirta izvilkumi vai ekstrakti, var iedarboties nomierinoši, muskuļu relaksējoši, pretiekaisuma un urīna dzenoši, taču tie vienmēr jālieto ar ārsta vai zāļu speciālista uzraudzību.Tautas medicīna
Tautas medicīnā plankumainais suņstobrs tradicionāli tiek izmantots reti un tikai pieredzējušu zintnieku vai ārstniecības speciālistu uzraudzībā, jo augs ir indīgs un nepareiza lietošana var izraisīt smagas saindēšanās, paralīzes vai nāvi. Nostādinājumus un spirta izvilkumus tautas praksē pielieto kā nomierinošu, spazmas mazinošu un pretsāpju līdzekli, piemēram, gremošanas trakta koliku gadījumos vai kā sedatīvu līdzekli.Tautas medicīnā minēts, ka plankumainā suņstobra preparāti palīdz mazināt sāpes onkoloģijas gadījumos un stimulē asinsrades orgānus, taču šie efekti nav pietiekami dokumentēti un modernā medicīnā šāda lietošana nav droša. Sēklu un lapu spirta izvilkumus tautas praksē izmanto arī ārīgi, kā lokālu pretsāpju līdzekli vai brūču dziedināšanai, piemēram, limfātisko mezglu iekaisumu gadījumos.
Ārējai lietošanai gatavo ziedes (pulveris nostādināts medū), kas tradicionāli tiek lietotas ādas čūlu un niezes ārstēšanai. Mūsdienu farmakoloģiskā skatījumā ārēja lietošana ir mazāk riskanta nekā iekšķīga, taču indīgie alkaloīdi joprojām var iekļūt caur ādu, tāpēc jāievēro piesardzība.
Tautas medicīnā, dažkārt, minēta arī šī auga lietošana galvas sāpju, hronisku acu iekaisumu, dzirdes traucējumu, impotences vai kaulu slimību gadījumos, tomēr šie pielietojumi nav zinātniski pierādīti un var būt bīstami, ja nav speciālistu uzraudzībā.