 |  |  |  |  |
 |  |
- angliski: wild Liquorice
- vāciski: Bärenschote
- zviedru: sötvedel
- igauņu: magus hundihammas
- lietuviešu: saldžialapė kulkšnė
- krievu: астрагал сладколистный
Bioloģiskais apraksts
Saldlapu traganzirnis ir daudzgadīgs augs ar garu (<1m), ložņājošu un piepaceltu stublāju. Lapas saliktas nepāra plūksnainas, garumā 10-20cm, ar 4-7 pāriem eliptiskas formas lapām. Ziedi zaļi dzelteni, izvietoti izstieptā olformas ķekarā. Garos ziedkātos, auga virsotnē, kuri veidojas lapu pazarēs. Augļi- pāksts, viegli sirpjveidīgi izliekts, garumā 3,5-4cm. Zied maijā- jūnijā, sēklas nobriest jūnijā- jūlijā. Lapām piemīt salda garša.
Ievākšana un apstrāde
Ārstnieciskām vajadzībām saldlapu traganzirni ievāc ziedēšanas laikā, jūnija- jūlija mēnesī. Svarīgi ievākt augu līdz pākšu nobriešanai. Taču, lai nebojātu audzes, svarīgi atstāt pāris augus sēklu nobriedināšanai un izsēšanai. Uz lapām nedrīkst būt slimības pazīmes, piemēram, miltrases vai rūsas. Drogu var uzglabāt vēdināmos traukos līdz 2 gadiem.
Ķīmiskais sastāvs
Saldlapu traganzirnis satur plašu bioaktīvo savienojumu spektru. Auga saknēs un lapās, galvenokārt, atrodami aminoskābes, īpaši asparagīns, kā arī dažādi vitamīni, tostarp C vitamīns un vitamīns P (bioflavonoīdi). Saknes satur glicirizīnu- saponīnu grupas savienojumu, kas raksturīgs dažādiem Astragalus sugas augiem. Papildus tam ir atrodami saponīni, miecvielas un rūgtvielas, kas ir tipiskas fenola un polifenolu grupas savienojumu frakcijas.
Auga lapās dominē flavonoīdi, tostarp rutīns, kas ir spēcīgs antioksidants un stiprina asins kapilārus. Lapas satur arī ēteriskās eļļas, miecvielas un nelielu alkaloīdu daudzumu. Kopumā fenolu un flavonoīdu klāsts veido auga antioksidatīvo potenciālu.
Papildus bioaktīvajām vielām saldlapu traganzirnis satur polisaharīdus (īpaši saknēs), nelielus daudzumus olbaltumvielu, kā arī mikroelementus, piemēram, kāliju, kalciju, magniju un dzelzi, kas ir būtiski augšanas un metabolismu procesiem.
Kopumā saldlapu traganzirņa ķīmiskā sastāva profils nodrošina gan fenola, gan saponīnu un flavonoīdu klātbūtni, kas ir pamats auga plašajai farmakoloģiskajai un tautas medicīnas izmantošanai, saglabājot funkcionālo un bioloģisko potenciālu gan saknēs, gan lapās.
Ārstnieciskā nozīme
Farmakoloģiskā perspektīva
Eiropas saldlapu traganzirnis satur saponīnus, flavonoīdus, miecvielas un glicirizīnu, kas nodrošina antioksidantu un vieglu pretiekaisuma aktivitāti. Kempferola un kvercetīna atvasinājumi nodrošina šūnu aizsardzību un potenciālu atsāpinošu iedarbību, tomēr šīs īpašības ir pierādītas, galvenokārt, in vitro vai dzīvnieku modeļos. Pētījumi uz cilvēkiem ir ierobežoti, un specifiskie efekti, kas saistīti ar imūnsistēmu, sirds, aknu un nieru darbību, nav pierādīti šai Eiropas sugai.
Daudzās publikācijās par Astragalus norādītie plašie efekti, piemēram, antivīrusu aktivitāte, holesterīna un glikozes līmeņa regulācija, aknu attīrīšana un nieru darbības uzlabošana, faktiski attiecas uz ķīnas Astragalus membranaceus un tam līdzīgām austrumu sugām. Šo atšķirību ir svarīgi apzināt, lai novērstu pārpratumus par augiem, kas tiek tirgoti komerciāli vai kā importēti ekstrakti.
Tautas medicīna
Eiropas saldlapu traganzirni tradicionāli izmanto kā tonizējošu un vieglu pretiekaisuma līdzekli, vietējiem tautas zintniekiem tas bija līdzeklis pret nogurumu, menstruāciju regulēšanai un kā lokāls līdzeklis brūču ārstēšanai vai mutes dobuma skalojumiem. Nostādinājumi tika izmantoti arī pret vieglu gremošanas traucējumu simptomu mazināšanu.
Salīdzinājums ar Ķīnas traganzirni
Salīdzinot Eiropas saldlapu traganzirni (Astragalus glycophyllos) ar Austrumāzijā plaši izmantoto Astragalus membranaceus, jāņem vērā būtiskas ķīmiskā sastāva un pētniecības atšķirības. Lai gan abas sugas pieder vienai ģintij, to bioaktīvo savienojumu profils un koncentrācija nav identiska. Ķīnas sugā konstatēti specifiski cikliskie triterpēna saponīni – astragalosīdi, kā arī augstas molekulmasas polisaharīdi, kuriem ir dokumentēta imūnmodulējoša un adaptogēna iedarbība. Tieši šie savienojumi ir pamatā plašajam klīnisko un eksperimentālo pētījumu klāstam, kas saistīts ar imunitātes stiprināšanu, pretvīrusu aktivitāti un kardioprotekciju.
Savukārt, Eiropas saldlapu traganzirnis satur saponīnus, flavonoīdus un citas fenola vielas, taču līdz šim nav pierādīts, ka tajā būtu tāds pats astragalosīdu spektrs vai līdzvērtīga polisaharīdu koncentrācija kā Ķīnas sugā. Līdz ar to nav pamata automātiski pārnest Austrumāzijas pētījumu rezultātus uz Eiropas augu. Arī klīnisko pētījumu apjoms attiecībā uz Astragalus glycophyllos ir ievērojami mazāks, kas ierobežo drošu secinājumu izdarīšanu par tā potenciālo efektivitāti.
Tādējādi atšķirības starp abām sugām ir gan bioķīmiskas, gan farmakoloģiskas. Lai gan Eiropas traganzirnis var izrādīt vieglu tonizējošu un pretiekaisuma iedarbību, to nevar uzskatīt par ekvivalentu Ķīnas sugai, kas tiek komerciāli tirgota kā imūnmodulators vai adaptogēns līdzeklis. Šī atšķirība ir būtiska, jo komerciālajā apritē bieži tiek lietots vienkāršots nosaukums “astragals”, nereti radot iespaidu, ka visas sugas ir savstarpēji aizvietojamas, lai gan to bioloģiskā aktivitāte var būt ievērojami atšķirīga.