 |  |  |   |   |
  |  |
- angliski: Alkanet
- vāciski: Gebräuchliche Ochsenzunge
- zviedru: oxtunga
- igauņu: harilik imikas
- lietuviešu: vaistinis godas
- krievu: воловник лекарственный
Bioloģiskais apraksts
Ārstniecības vēršmēle ir divgadīgs augs. Saknenis mietveida.
Stublājs stāvs, skarbmatots, augumā līdz 90cm, sazarots augšdaļā. Lapas bez
pielapēm, parastas, izkārtotas pamīšus, lineāri lancetveida, malas veselas,
augšējās sēdošas, zemākās uz lapu kātiem. Ziedi divdzimuma, pareizi
(aktinomorfi), izvietotas sarežģītās tirsoīdās ziedkopās. Zieds sākotnēji zils,
vēlāk kļūst violets. Entomofīls augs, kuru labprāt apmeklē taureņi un
plēvspārņi. Kukaiņu neesamības gadījumā augs spēj pašapputeksnēties, taču šajā
gadījumā sēklas neveidojas.
Auglis nobriestot sadalās 4 riekstveidīgās daļās (erēmas).
Zied maijā- augustā, ražo augus no jūnija līdz rudenim. Vairojās ar sēklu
palīdzību.
Ievākšana un apstrāde
Ārstnieciskam nolūkam izmanto auga virszemes daļu un saknes. Ziedkopas un lapas ievāc auga ziedēšanas laikā no maija līdz augustam. Saknes rok rudenī pēc virszemes daļas novīšanas vai agrā pavasarī pirms veģetācijas sākuma.Augu žāvē labi vēdināmā un ēnainā vietā, iespējami ātri, jo augs tendēts pūt un melnēt. Žāvēšanas temperatūra nedrīkst pārsniegt 35–40 °C virszemes daļai un 40–45 °C saknēm. Augstāka temperatūra var veicināt aktīvo vielu degradāciju un izejvielas kvalitātes zudumu.
Žāvēšanas laikā izejvielu izklāj plānā kārtā (ne biezākā par 3–5 cm) un regulāri apmaisa, lai novērstu mitruma uzkrāšanos un pelējuma veidošanos.
Augs ir indīgs (satur pirolizidīna alkaloīdus), tāpēc ievākšanu un apstrādi veic ar cimdiem, izvairoties no ilgstoša ādas kontakta un izejvielas putekļu ieelpošanas.
Pilnībā izžāvētu izejvielu uzglabā sausā, tumšā, labi vēdināmā vietā, hermētiskos vai cieši noslēgtos traukos.
Uzglabāšanas laiks:
- virszemes daļai – ne ilgāk kā 1 gads,
- saknēm – līdz 2 gadiem, ja nodrošināti optimāli sausuma apstākļi.
Ķīmiskais sastāvs
Ārstniecības vēršmēle (Anchusa officinalis L.) satur vairākas bioloģiski aktīvu vielu grupas, no kurām nozīmīgākās ir pirrolizidīna alkaloīdi, kas konstatēti, galvenokārt, auga virszemes daļā- lapās, stublājos un ziedos. Pie tiem pieder tādi savienojumi kā cinoglosīns un konsolidīns, kā arī citi strukturāli radniecīgi alkaloīdi. Šie savienojumi ir potenciāli hepatotoksiski un nosaka auga drošības ierobežojumus.
Augā identificēti arī polifenoli un fenolkarbonskābes, tostarp hlorogēnskābe un rozmarīnskābe, kā arī flavonoīdi (piemēram, luteolīns un kvercetīna atvasinājumi), kas saistīti ar antioksidatīvu aktivitāti. No organiskajām skābēm konstatēta dzintarskābe, ābolskābe, citronskābe un fumārskābe.
Virszemes daļā sastopams holīns, savukārt, saknēs konstatēts alantoīns, kas saistīts ar audu reģenerācijas procesiem. Augs satur arī gļotvielas- polisaharīdu savienojumus, kas spēj veidot aizsargkārtu uz gļotādām.
Ārstniecības vēršmēles sastāvā ir karotinoīdi (tostarp karotīns) un tokoferoli (E vitamīna frakcija). Sēklās konstatēta augu eļļa ar nepiesātinātām taukskābēm, galvenokārt, linolskābi un linolēnskābi.
Kopumā auga ķīmiskais sastāvs ir daudzveidīgs, taču farmakoloģiski un toksikoloģiski nozīmīgākā vielu grupa ir pirrolizidīna alkaloīdi, kas nosaka piesardzīgu pieeju šīs izejvielas izmantošanā.
Ārstnieciskā nozīme
Farmakoloģiskā perspektīva
Neskatoties uz daudzveidīgo ķīmisko sastāvu, ārstniecības vēršmēles (Anchusa officinalis L.) ārstnieciskās īpašības ir ierobežoti izpētītas. Augs satur pirrolizidīna alkaloīdus, kuriem piemīt hepatotoksiska iedarbība, tāpēc mūsdienu oficiālajā medicīnā augu iekšķīgi neizmanto. Lietošana pieļaujama, galvenokārt, ārīgi.No auga izolēto alantoīnu izmanto mitro apsēju vai ziežu veidā brūču, čūlu un ādas bojājumu kopšanā, jo tas veicina audu reģenerāciju. Ārīgi lietojot, preparātiem var piemist viegla pretiekaisuma, mīkstinoša un brūču dzīšanu veicinoša iedarbība.
Tradicionālajā medicīnā auga nostādinājumus lietoja bronhīta, pleirīta un klepus gadījumos, kā arī kā sviedru un urīna dzenošu līdzekli, tomēr šāda iekšķīga lietošana mūsdienās nav uzskatāma par drošu.
Auga novārījumu lietošana dizentērijas vai kuņģa-zarnu trakta čūlu gadījumā ir vēsturiski aprakstīta, taču mūsdienu medicīnas praksē netiek rekomendēta hepatotoksicitātes riska dēļ.
Tautas medicīna
Tautas medicīnā ārstniecības vēršmēle tika izmantota plaši, tai piedēvējot pretiekaisuma, atkrēpošanos veicinošas, urīna un sviedru dzenošas, temperatūras mazinošas un antiseptiskas īpašības.
Nostādinājumus tradicionāli lietoja elpošanas sistēmas slimību gadījumā (bronhīts, pleirīts, klepus), drudža laikā, nieru iekaisuma gadījumā un dizentērijas ārstēšanai.
Ārīgi ārstniecības vēršmēli izmanto kompresēs un aplikācijās pūžņojošu čūlu, brūču un dziļu griezumu kopšanā. Dermatoloģisku problēmu gadījumā nostādinājumus izmanto mazgāšanai, savukārt, sasmalcinātu augu lieto aplikāciju veidā insektu kodumu radītas tūskas un niezes mazināšanai.
Tautas medicīnā minēta arī lietošana onkoloģisku slimību ārstēšanai, vielmaiņas normalizēšanai un liekā svara mazināšanai.
Kosmētikā svaigu augu izmanto kā nomierinošu līdzekli jūtīgai un iekaisušai ādai, kā arī vannu piedevās ādas kairinājuma gadījumos.