 |  |  |  |  |
 |  |
- angliski: greater Dodder
- vāciski: Europäische Seide
- zviedru: nässelsnärja
- igauņu: harilik võrm
- lietuviešu: paprastasis brantas
- krievu: повилика европейская
Bioloģiskais apraksts
Vijošs, viengadīgs parazītisks augs, kurai nav
saknes un lapas. Polifāgs, kurš parazitē uz citiem augiem un kokiem. Parazitē
ne tikai uz ziedošajiem augiem, bet arī uz papardēm un kosām. Stublāji tam mēdz
vīties 1-3m gari un diametrā vien 1mm, sazaroti, zaļi dzelteni vai sarkanīgi.
Augs apvijas ap savu saimniekaugu un piestiprinās pie tā ar piesūcekņiem, ar
kuru palīdzību saņem barības vielas.
Ziediņi maziņi (3-4mm garumā), sēdoši,
aktinomorfi, sakopoti galviņveida ziedkopās. Ziediņi balti, rozīgi vai bāli
rozīgi. Auglis- sēklu kārbiņa. Zied jūnijā- augustā. Vairojas pamatā ar sēklu
palīdzību, uz viena auga veidojas ap 30 tūkstoši jaunu sēklu. Sēkla izdīgst uz
zemes, izveidojot pagaidu sakneni un dzinumu bez lapām. Tad augs sāk griezt
dzinumu uz riņķi līdz tas atduras pret topošo saimniekaugu, tiklīdz Eiropas
vija piesūcas saimniekaugam, tā saikne ar zemi tiek pārtraukta.
Ievākšana un apstrāde
Ārstnieciska nozīme piemīt visam augam. Augu ievāc
ziedēšanas perioda sākumā (jūnijs-jūlijs), sēklas pēc veģitācijas perioda-
parasti rudenī. Augus zāvē uz sietiem vai piespiedu žāvētājos. Drogu uzglabā
līdz vienam gadam, papīra maisos.
Ķīmiskais sastāvs
Eiropas vija (Cuscuta europea L.) satur plašu bioloģiski aktīvo savienojumu spektru. No auga virszemes daļas un sēklām iegūstami glikozīdi un alkaloīdi, tostarp kustanīns un konvolvulīns, kas ir galvenie farmakoloģiski nozīmīgie savienojumi. Augā ir arī miecvielas, fitosterīni un flavonoīdi, tostarp kvercetīns un kempferols, kā arī citas flavonoīdu un flavonu frakcijas, leikoantocīni un pentozāns.
Eiropas vijā konstatēti ogļhidrāti, cukuri un kumarīni, piemēram, bergenīns, metillotozīds un umbelliferons, kā arī fenolkarbonāskābes un to atvasinājumi, piemēram, hlorogēnskābe, kanēļskābes un kafijskābe, kā arī īpaša viela kuskutīnskābe. Augā ir arī saponīni un polisaharīdi, tostarp pektīnvielas, kā arī dažādi steroīdi, kas papildina auga ķīmisko kompleksu.
Šis daudzveidīgais sastāvs nodrošina auga bioloģisko aktivitāti, tomēr no toksikoloģijas viedokļa galvenā uzmanība jāvelta alkaloīdiem un kumarīniem, jo tie nosaka drošības ierobežojumus tradicionālajā un mūsdienu lietošanā.
Ārstnieciskā nozīme
Farmakoloģiskā perspektīva
Eiropas vija satur glikozīdus, pirrolizidīna alkaloīdus, flavonoīdus, kumarīnus un polisaharīdus, kas nosaka auga bioloģisko aktivitāti. Tradicionāli šie savienojumi tiek saistīti ar urīndzenošām, viegli savelkošām un pretiekaisuma īpašībām, kā arī ar nelielu caureju veicinošu efektu. Auga sēklās konstatētie alkaloīdi (kustanīns, konvolvulīns) ir farmakoloģiski aktīvi, taču toksikoloģiski nozīmīgi, tāpēc iekšķīga lietošana mūsdienu fitoterapijā tiek uzskatīta par riskantu un oficiāli nav rekomendēta.Ārīga lietošana, piemēram, aplikāciju vai kompresu veidā, ļauj izmantot auga mīkstinošo un brūču dzīšanu veicinošo potenciālu, īpaši uz ādas bojājumiem vai iekaisuma vietās. Flavonoīdi un kumarīni var sniegt vieglu antioksidatīvu un pretmikrobu efektu, tomēr klīniskie pierādījumi cilvēkiem ir ierobežoti.
Tautas medicīna
Tradicionāli Eiropas viju lietoja Austrumu un Eiropas tautu medicīnā kā urīndzenošu, savelkošu un viegli pretiekaisuma līdzekli. Auga nostādinājumi tiek minēti elpošanas ceļu slimību, viegla klepus un sviedru dzenošu līdzekļu gadījumā, kā arī ādas aplikācijās maziem bojājumiem vai traumām.Indijā, Tibetā un Ķīnā šo augu tradicionāli pielieto arī kā daļu no dažādiem augu maisījumiem dzimumorgānu tonizēšanai, nieru un urīna sistēmas atbalstam, kā arī dažādu plaušu slimību gadījumos.
Auga novārījumus var izmantot vannās vai ārīgās aplikācijās, lai mīkstinātu ādu un palīdzētu vieglās ādas iekaisuma vai izsitumu gadījumos. Ārīga pielietošana tiek uzskatīta par drošu, ja ievēro atbilstošu koncentrāciju un izvairās no ilgstošas vai lielas devas lietošanas.