• angliski: Liverleaf
• vāciski: Dreilappiges Leberblümchen
• zviedru: blåsippa
• igauņu: harilik sinilill
• lietuviešu: triskiautė žibuoklė
• krievu: печеночница обыкновенная

Bioloģiskais apraksts

Zilā vizbulīte ir daudzgadīgs augs, kura spēj sasniegt 5-15cm augumu. Saknenis tumši brūns, kuras virspusē ir izstieptas olformas, brūnganas zvīņas.

Stublāji bultformas, kuri izvietoti pagājušā gada lapu pazarēs vai zvīņās. Stāvi, nedaudz izliekti, smalki, visbiežāk, pieguloši apmatoti. Apmatojums sarkanīgs vai brūns.

Piesaknes lapas, daudzas, ādainas, ziemojošas, izvietotas uz gariem lapu kātiem. Nierformas vai plaši trīstūrformas, pie pamatnes sirdsformas, līdz vidum trīsšķeltas ar plati olformas, trulām vai smailām daivām. Virspusē tumši zaļas, apakšpusē violeta nokrāsa. Kamēr lapas jaunas to lapu kāti un pašas lapas klātas ar blīvu, maigu, zīdainu apmatojumu. Lapas sāk attīstīties pēc auga noziedēšanas.

Ziedi vientuļi, stāvi, diametrā līdz 2cm. 6-7 ziedlapiņas, īsas olformas, galos noapaļotas, zilgani violetas (galos bālākas), retāk baltas vai rozā. Zied aprīlī- maijā.

Auglis- izstiepta, mataina sēkliņa.

Ievākšana un apstrāde

Svaigā veidā zilā vizbulīte satur vielas, kuras kairina gļotādas, tāpēc augu ievāc izmantojot gumijas cimdus. Žāvējot šīs vielas daļēji sairst. Drogu uzglabā atsevišķi no citām zāļu drogām. Žāvēšanu veic labi ventilējamā vietā vai piespiedu žāvētājā, zemās temperatūrās.

Gatavu drogu uzglabā blīvi noslēgtos traukos ne ilgāk par 18 mēnešiem.

Ķīmiskais sastāvs

Ķīmiskais sastāvs zilai vizbulītei ir daudzveidīgs. Tajās ir daudz mikroelementu, kuri iedarbojas dažādi uz cilvēka organismu un mikroorganismiem.

Visās auga daļās ir kumarīni. Lapās ir atrasti arī saponīni (piemēram, hepatisaponīns un hepatītrilobīns) un flavonoīdi (3-glikozīda kvercetīns, 7-glikozīda kvercetīns, 3-glikoronīds kvercetīna). Ziedos ir tādi flavonoīdi, kā 3-glikozīda hepferols, 7-glikozi un 3-7 diklikozīda hempferols, kā arī 3-glikoronīda hempferols.

Augā ir arī anemonāls- kampars ar asu garšu. Tā sairšanas rezultātā rodas viena no sirds indēm- anemonīns.

Zilajā vizbulītē ir atrodamas arī miecvielas, antociāni un pigmenti.

Ārstnieciskā nozīme

Farmakoloģiskā perspektīva

Zilā vizbulīte stimulē žults izdalīšanos un stabilizē žults pūšļa darbību. Augs pastiprina diurēzi un tam piemīt antiseptiska iedarbība. Perspektīvi efekti ietver pretiekaisuma darbību, reimatisma un poliartrīta sāpju mazināšanu, kā arī iespējamus efektus pret ādas iekaisumiem, piemēram, stafilokoku infekciju gadījumos.

Tautas medicīna

Pasaules tautas medicīnas avoti apliecina, ka zilā vizbulīte tradicionāli tiek izmantota plaši un dažādi. Ārēji augu lieto aplikācijās uz inficētām brūcēm, furunkulozes, pinnēm un citām ādas saslimšanām, ko izraisa stafilokoki vai streptokoki. 

Iekšķīgi, ļoti piesardzīgi lietojot, zilā vizbulīte stimulē žults un aknu darbību, veicina asins attīrīšanu un palīdz mazināt iekaisumu simptomus. 

Tāpat tautas pieredzē tiek izmantota sāpju mazināšanai, piemēram, reimatisma, poliartrīta un citu muskuļu locītavu sāpju gadījumos. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka auga lietošana nedrīkst būt ilgstoša vai lielās devās, un to parasti kombinē ar citiem augu preparātiem pieredzējuša praktiķa vadībā.

Vizbulīte zilā (Hepatica nobilis Mill.) – ķīmiskais sastāvs un šķīdība

Zilajā vizbulītē ir plašs bioaktīvo vielu klāsts, ieskaitot kumarīnus, flavonoīdus, saponīnus un miecvielas, kas nodrošina gan pretiekaisuma, gan antioksidantu iedarbību. Augā atrodamais anemonāls un tā sadalīšanās produkts anemonīns prasa piesardzību lietošanā.

Ūdenī šķīstošas vielas:

• Miecvielas – pretiekaisuma un saistvielu īpašības
• Antociāni – antioksidanti, asinsvadu stiprinātāji
• Pigmenti – veicina šūnu aizsardzību
• Flavonoīdi (3-glikozīda kvercetīns, 7-glikozīda kvercetīns) – pretiekaisuma un antioksidanta iedarbība

Spirtā šķīstošas vielas:

• Saponīni (hepatisaponīns, hepatītrilobīns) – mīkstinoša un pretiekaisuma iedarbība
• Kumariņi – asins šķidrinātāji un spazmolīti
• Flavonoīdi (3-glikozīda hepferols, 7-glikozi, 3-7 diklikozīda hempferols) – antioksidanti, pretiekaisuma

Taukos šķīstošas vielas:

• Anemonāls (kampars) – antiseptiska un pretmikrobu iedarbība, tomēr toksisks
• Kumariņi – daļa no lipofīlām vielām ar dažādu farmakoloģisku iedarbību

Glicerīnā šķīstošas vielas:

• Miecvielas – nomierinoša un aizsargājoša iedarbība
• Flavonoīdi – antioksidanti un kapilāru nostiprinoši

Ieteicamie izvilkumu veidi

Tēja:
Nav ieteicama, jo augā ir toksiskā anemonīna atvasinājums; tēja var izraisīt toksiskas reakcijas.

Spirta tinktūra (vēlams 30–50%):
Izmanto ļoti ierobežoti, tikai ārējai lietošanai ādas iekaisumu gadījumā, rūpīgi ievērojot devu, jo iespējama toksicitāte.

Eļļas izvilkums:
Ieteicams izvairīties no eļļas izvilkumiem, jo toksiskās vielas var tajās koncentrēties.

Glicerīna izvilkums:
Nav ieteicams, jo iespējama toksisko vielu koncentrācija.

Nav ieteicams lietot

Zilā vizbulīte satur vielas, kas kairina gļotādas, un svaigā veidā tās lietošana ir stingri aizliegta, jo augs ir toksisks. Žāvēšanas procesā daļa indīgo vielu sadalās, tomēr augs joprojām ir stiprs alergēns, un tā lietošana prasa īpašu piesardzību. To nedrīkst lietot grūtniecības un laktācijas periodā, uz bērniem, kā arī cilvēkiem ar hroniskām gremošanas sistēmas saslimšanām, tai skaitā kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūlu gadījumos.

Lasīt par lauku vībotni->