 |  |  |   |  |
 |  |  |
- Angliski: wild Angelica
- Vāciski: Wald-Engelwurz
- Zviedru: strätta
- Igauņu: harilik heinputk
- Lietuviešu: miškinis skudutis
- Krievu: дудник лесной
Bioloģiskais apraksts
Daudzgadīgs, retāk divgadīgs augs, kurš parasti atmirst pēc augļu nogatavināšanas. Stublājs dobs, rievots, resnumā līdz 2,5cm, augumā līdz 200cm. Stublājs klāts ar pelēcīgi zilu aplikumu, īsi apmatots zem ziedkopas, augšdaļā sazarojas. Lapu daivas trīsstūrainas, divkārši- trīskārši šķeltas, ar garām, olformas vai lancetformas asi zobotām daivām. Lapām raksturīgas violetas joslas, vietā, kur veidojas sānu segmentu lapu kāti. Auga apakšējās lapas uz gariem lapu kātiem, augšējās sēdošas, ar stipri uzpūstām makstīm. Centrālās ziedkopas lielas, stipri izliektas ar 15-35 īsi apmatotiem stariem. Ziedi balti vai no ārpuses mazliet rozīgi. Augļi 4-6mm, saspiesti, brūni. Zied augs no vasaras sākuma līdz vēlam rudenim. Augļi nobriest augustā.
Ievākšana un apstrāde
Ārstnieciskām vajadzībām izmanto, galvenokārt, auga saknes, kuras rok rudenī (ne agrāk par septembri) pēc augļu nobriešanas vai agrā pavasarī. Ārstnieciskam nolūkam ir derīgas tikai saknes no pirmā gada auga. Saknes skalo, griež smalkāk un žāvē ēnainās, labi vēdināmās vietās vai piespiedu žāvētājos nepārsniedzot 40C temperatūru.
Retāk ievāc arī augu sēklas un lapas. Tāpat arī mēdz lietot meža zirdzenes sēklu eļļu un auga sulu.
Sēklas vāc ar visām ziedkopām, žāvē un sēklas pēc nožūšanas nokuļ. Lapas ievāc auga ziedēšanas sākumā. Tās žāvē ēnainā un labi vēdināmā vietā.
Der ievērot, ka meža zirdzeni ievāc no saules pasargātā vietā un žāvē tāpat. UV staru ietekmē meža zirdzenei mainās ķīmiskais sastāvs (sabrūk tajā esošās vielas).
Drogu uzglabā noslēgtās kartona kastēs, ne ilgāk par 2 gadiem.
Ķīmiskais sastāvs
Augā ir atrastas tādas vielas, kā arhangelīns, izoimperatorīns, imperatorīns, ksantotoksīns, skopoletīns, umbeliferons un ēteriskās eļļas, baldriānskābe un miecvielas.
Meža zirdzenes pazemes daļā ir 0,34% ēterisko eļļu, poliacetila savienojumi, kumarīni un citas vielas.
Meža zirdzene ir līdzīga savai radiniecei, ārstniecības dižzirdzenei. Meža zirdzene ir vērtīgs C vitamīna un minerālvielu avots. Augā atrasti kalcija sāļi (1,6%), olbaltumvielas (<12%), augu tauki (7,5%), šķiedrvielas (<20%). Lapās ir vairāk, kā 0,9% askorbīnskābes. Visās zaļajās auga daļās ir 1,7mg kalcija, 0,4mg fosfora, 4,4mg mangāna, 1,76mg vara, 0,55mg bora, 0,14mg titāna (uz 100gr).
Ārstnieciskā nozīme
Farmakoloģiskā perspektīva
Meža zirdzene (Angelica sylvestris L.) ir aromātisks čemurziežu dzimtas augs, kura bioloģiskā aktivitāte saistīta ar ēteriskajām eļļām, kumarīniem (t.sk. furanokumarīniem), flavonoīdiem, rūgtvielām un citiem sekundārajiem metabolītiem. Šo vielu kopums nosaka mērenu spazmolītisku, karminatīvu un gremošanas sekrēciju stimulējošu iedarbību. Preparāti no saknes tradicionāli izmantoti apetītes veicināšanai un funkcionālu gremošanas traucējumu, meteorisma un gausas peristaltikas gadījumos. Rūgtvielas reflektoriski stimulē kuņģa sulas izdalīšanos, savukārt, ēteriskās eļļas un atsevišķi kumarīni var veicināt gludās muskulatūras relaksāciju.Eksperimentālos pētījumos konstatēta arī viegla pretiekaisuma un antioksidatīva aktivitāte, kas saistāma ar kumarīnu un fenolisko savienojumu klātbūtni. Elpceļu iekaisuma gadījumā ēteriskās eļļas var sekmēt krēpu šķidrināšanu un atkrēpošanu, tādēļ augs tradicionāli lietots kā palīglīdzeklis saaukstēšanās un katarālu elpceļu iekaisumu gadījumos. Iedarbība uz centrālo nervu sistēmu tiek raksturota kā viegli tonizējoša vai regulējoša, tomēr tā nav specifiska un nav pielīdzināma mērķtiecīgiem farmakoloģiskiem līdzekļiem.
Jāņem vērā, ka augs satur furanokumarīnus, kuri var paaugstināt ādas jutību pret ultravioletajiem stariem, tādēļ intensīvas saules iedarbības laikā jāievēro piesardzība. Kopumā meža zirdzene mūsdienu fitoterapijā vērtējama kā tradicionāls augs ar gremošanas sistēmu ietekmējošu un vieglu spazmolītisku darbību.
Tautas medicīna
Tautas medicīnā meža zirdzene izmantota plaši un daudzveidīgi. Sakņu novārījumu dzer bronhīta, klepus un saaukstēšanās gadījumā, kā arī vēdera koliku, meteorisma un gremošanas traucējumu mazināšanai. To lieto arī pavājinātas ēstgribas un organisma vispārēja nespēka gadījumos. Novārījumam piedēvē pretiekaisuma, sviedrējošu un vieglu urīndzenošu iedarbību. Ar to skalots mutes dobums smaganu iekaisuma vai kakla kairinājuma gadījumā.Ārīgi sakņu novārījumu pievieno vannām muskuļu saspringuma, reimatisma un noguruma mazināšanai, savukārt, sakņu izvilkumus izmanto ierīvēšanai locītavu un jostas vietas sāpju gadījumos. Tautas praksē sastopama arī auga sulas lokāla lietošana zobu sāpju mazināšanai. Šīs metodes balstās tradicionālajā pieredzē un atspoguļo auga aromātisko un bioloģiski aktīvo vielu iedarbību.
Augstu tiek vērtēts arī medus, kas ievākts no meža zirdzenes ziediem. Tam piemīt izteikts aromāts un tumšāka nokrāsa, un to uzskata par organismu stiprinošu līdzekli, īpaši atveseļošanās periodā. Tā īpašības lielā mērā saistāmas ar medum raksturīgajām bioloģiski aktīvajām vielām un auga nektāra sastāvu.
Kopumā meža zirdzene tautas medicīnā uzskatāma par daudzfunkcionālu augu, kura galvenā tradicionālā pielietojuma joma saistīta ar gremošanas sistēmu, elpceļiem un vieglu sāpju mazināšanu, saglabājot piesardzību un ievērojot atbilstošu devu.