 |  |  |  |  |
 |  |
- Angliski: Yellow-rattle
- Vāciski: Klappertopf
- Zviedru: skallra
- Igauņu: robirohi
- Lietuviešu: barškutis
- Krievu: погремок
Bioloģiskais apraksts
Zvaguļiem ir vāja sakņu sistēma, kas sastāv no mietveida sakneņa un saknītēm, kuras klātas ar gaustorijām- auga barības uzņemšanas orgāni, ar kuriem tas piesūcas kaimiņauga saknēm. Zvagulis ir vienlaicīgi parazīta augs un saprofīts, tas spēj ne tikai piesūkties dzīvām saknēm, bet pārtiku saņemt arī no mirušām. Vienkārši, četršķautņu stublāji mēdz izaug līdz 50cm augstumam. Pa visu auga stublāju izvietojas sēdošas, pretēji izkārtotas lapas, parasti, tās ir ar gludu vai zobainu malu. Ziedi nepareizi, divlūpu, dzeltenā krāsā. Augšējā lūpa ir ķiverveidīga, apakšējā trīsdaļīga, plakana. Ziedi pa vienam diezgan blīvā ziedkopā stublāja vai zaru galā seglapu žāklēs. Auglis- saspiesta, sausa, brūni dzeltena, apaļa kārbiņa. Zied no maija līdz septembrim.
Latvijā sastopams lielais zvagulis (Rhinanthus serotīnus) un mazais zvagulis (Rhinanthus minor L.).
Ievākšana un apstrāde
Ārstnieciskām vajadzībām izmanto auga virszemes daļu. To ievāc uzreiz pēc ziedēšanas un sēklu nobriešanas. Augu žāvē izklājot to plānā slānī, apēnotā un labi vēdināmā vietā. Drogu uzglabā papīra maisos, līdz 3 gadiem.
Ķīmiskais sastāvs
Zvaguļi (Rhinanthus serotinus un Rhinanthus minor L.) ir labi izpētīti no farmakoloģiskā viedokļa. Augos konstatēti iridoīdi, tostarp katalpols un izokatalpols, kā arī anguzīds un aukubazīds. Flavonoīdu klāstā atrodami diosmīns, apigenīns, kosmosiņš un cinarozīds. Augos ir arī karotinoīdi, piemēram, beta-karotīns un luteīns ar to atvasinājumiem. Papildus konstatēti cukuri, piemēram, saharoze, kā arī pektīnvielas, mannīts un dulcīts. No lipīdu un steroīdu grupas atrasti dažādi steroīdi un skābes, tostarp hlorogēnskābe, askorbīnskābe un benzoskābe. Augu sastāvā ir arī ēteriskā eļļa un miecvielas, kas kopā veido farmakoloģiski aktīvo profilu.
Šī ķīmiskā bagātība nodrošina zvaguļu daudzveidīgās ārstnieciskās un bioloģiskās iedarbības iespējas.
Ārstnieciskā nozīme
Farmakoloģiskā perspektīva
Zvaguļu ārstnieciskās īpašības lielā mērā ir saistītas ar tajos esošajiem iridoīdiem, piemēram, katalpolu un izokatalpolu, kuri rada pretiekaisuma, antibakteriālas un pretvīrusu aktivitātes. Pētījumi rāda, ka šie savienojumi var inhibēt dažādu patogēnu izplatīšanos un veicināt imūnsistēmas darbību.
Tāpat augā esošā benzoskābe darbojas kā pretsēnīšu un pretmikrobu līdzeklis. Auga alkaloīdi, kas ir nelielās koncentrācijās, nodrošina toksisku efektu patogēniem, bet lielākās devās var radīt nevēlamu iedarbību uz cilvēka organismu, tāpēc lietošana jāveic piesardzīgi.
Zvaguļi satur arī flavonoīdus un karotinoīdus, kas piedalās antioksidantu aizsardzības mehānismos un var veicināt asinsvadu elastību un tonusu.
Tautas medicīna
Tautas medicīnā zvaguli plaši izmanto elpceļu slimību ārstēšanai. Novārījumus un nostādinājumus lieto bronhīta, saaukstēšanās un gripas gadījumā, tostarp kakla skalošanai angīnas simptomu mazināšanai.
Augu preparāti tradicionāli tiek pielietoti galvas sāpju, sirds aritmiju un aterosklerozes profilaksei. Ar nostādinājumiem ārstē arī urīnpūšļa un nieru disfunkciju, izmanto kā urīndzenošu līdzekli. Ārīgi zvaguli pielieto strutojošu brūču, furunkulozes, ādas sēnīšu un vīrusu skrofuložu gadījumos, kā arī kā insekticīdu līdzekli pret utīm un gnīdām, lietojot skalošanai.
Šīs īpašības padara zvaguli par daudzfunkcionālu augu, kura lietošana ir balstīta gan uz bioloģiski aktīvajiem komponentiem, gan uz tradicionālo pieredzi Latvijā un citviet pasaulē.
