Tradicionālajā un mūsdienu fitoterapijas pieredzē bieži novērojama fundamentāla neizpratne par to, kā augu, sēņu vai ķērpju aktīvās vielas nonāk organismā un kļūst bioloģiski efektīvas. Plaši sastopamais uzskats, ka augs satur “vielu X” un tās klātbūtne automātiski nozīmē efektu ir maldinošs. Faktiski biopieejamība ir atkarīga no augu daļas, sagatavošanas metodes, ekstrakcijas šķidruma polaritātes un vielas ķīmiskā rakstura. Bez šīs izpratnes cilvēki bieži lieto pulverus vai kapsulas, neapzinoties, ka aktīvā viela organismā faktiski netiek uzsūkta vai tiek degradēta.
Piemērs ir Japānas dižsūrene (Reynoutria japonica, syn. Fallopia japonica). Sakne satur stilbēnus, resveratrola atvasinājumus un polisaharīdus. Ja sakni vienkārši saberž pulverī un izdzer, lielākā daļa stilbēnu un polisaharīdu neuzsūcas, jo tie ir saistīti ar glikozīdiem vai liela molekulāra polimēra formā. Šie savienojumi gremošanas traktā bieži tiek degradēti vai izvadīti neizmainītā veidā. Savukārt, spirta tinktūra vai ilgstoši vārīta sakne ekstrahē stilbēnus, polisaharīdus un glikozīdus tādā formā, kas ļauj tiem šķīst, sasniegt tievās zarnas epitēliju un efektīvi uzsūkties. Tādējādi ekstrakcijas metode nosaka, kuras vielas organismā patiešām kļūst bioloģiski pieejamas.
Analogi ir ar citiem augiem – pienenes sakne (Taraxacum officinale) satur rūgtvielas un inulīnu. Pulverī lietojot, daļa inulīna paliek neuzsūkts, un rūgtvielas neitralizētas skābās gremošanas vides dēļ. Ūdens vai etanola ekstrakts nodrošina labāku bioķīmisko pieejamību un ļauj aktivizēt aknu fermentus, žults izdalīšanos un citus metabolisma procesus, kas tradicionāli tiek uzskatīti par vielmaiņas un gremošanas atbalsta mehānismiem.
Biopieejamība ir atkarīga arī no dozēšanas formas. Kapsulas, pulveri, spirta tinktūras un tējas nav vienādas. Pulveris bieži tiek uztverts kā koncentrēts vielu avots, bet bez pareizas mikrogranulācijas, disperģēšanas vai ekstrakcijas, vielas organismā praktiski nesasniedz mērķi. Ir svarīgi ņemt vērā katra konkrētā auga vielas šķīdību un uzsūkšanos – piemēram, sarkanā mušmire kapsulā nodrošina adekvātas mikrodevas un muscimols ir bioloģiski pieejams, tādēļ dažas fito kapsulas var darboties efektīvi. Tāpat individuālais konteksts – gremošanas enzīmu aktivitāte, kuņģa skābums, zarnu mikrobiota un lipīdu absorbcijas kapacitāte – nosaka, cik efektīvi konkrētais preparāts darbojas katram cilvēkam.
Tradicionālajā fitoterapijā šī izpratne tiek integrēta pieredzes līmenī: augus bieži lieto dažādās formās, kombinējot tinktūras, tējas un pulverus, lai nodrošinātu optimālu aktīvo vielu pieejamību. Tā Japānas dižsūrene tiek lietota kā lielisks piemērs tam, ka augs nav tikai vielu kopums, bet pareiza uzņemšanas forma ir izšķiroša, lai bioaktīvās vielas nonāktu organismā un radītu vēlamo efektu.
Fitoterapija nav vienkārša vielu inženierija. Lai tā būtu efektīva, nepieciešams saprast, kā konkrētās vielas organismā nonāk, kā tās tiek modificētas gremošanas traktā un kā ekstrakcijas forma ietekmē biopieejamību. Bez šīs izpratnes cilvēki riskē lietot augus pārliecināti par to “aktivitāti”, bet reāli – bez bioloģiskas efektivitātes. Drošība, individuālais konteksts un pareiza forma ir būtiski elementi katra preparāta izvēlē.