Iemesli, kāpēc ne visas vielas izdalās un tiek uzsūktas:

1. Daudzas vielas ir šķīstošas tikai noteiktos apstākļos

• Alkaloīdi, flavonoīdi, polisaharīdi u. c. var būt ūdenī vai spirtā šķīstoši, bet ne vienmēr šķīst gremošanas sulas apstākļos.

• Kuņģa vide ir skāba (pH ~1–3), bet daži savienojumi šķīst tikai neitrālā vai bāziskā vidē (zarnās).

• Daļa taukos šķīstošo vielu (piemēram, A, D, E vitamīni, karotinoīdi, ēteriskās eļļas) nešķīst ūdenī, un to absorbcijai ir vajadzīga tauku klātbūtne.

2. Šūnu sienas un matrices ir šķērslis

• Daudzi augi, ķērpji un sēnes satur celulozi, hitīnu vai polisaharīdu matrici, kas cilvēka gremošanas fermentiem ir grūti sadalāmi.

• Piemēram, sēņu beta-glikāni bieži ir ieslēgti šūnu sienās, un tos vajag atbrīvot (ar karstumu, spirtu vai fermentiem).

3. Daži savienojumi aktivizējas tikai noteiktos apstrādes apstākļos

• Ir vielas, kuras kļūst bioloģiski aktīvas tikai pēc fermentācijas, karstuma vai spirta iedarbības. Piemērs:

  • Hipericīns asinszālē – aktivizējas labāk spirta izvilkumā.

  • Betulīns čagā– labi izdalās ar karstumu un/vai spirtu.

4. Daļa savienojumu var tikt noārdīti gremošanas procesā

• Dažas aktīvās vielas ir nestabilas kuņģa skābajā vidē un sadalās, pirms tās var tikt absorbētas (piemēram, daži fermenti, antioksidanti).

5. Uzsūkšanās zarnās nav garantēta

• Pat ja viela tiek izdalīta no pulvera, tā var nesasniegt asinsriti, ja:

  • tai ir zema biopieejamība (nav labi uzsūcama),

  • tā tiek pārveidota aknās (t.s. "first-pass metabolism"),

  • vai nav atbilstoša nesēja (piemēram, taukskābju taukos šķīstošām vielām).

Kad pulveris ir efektīvs?

Pulveris var būt efektīvs, ja:

• vielas ir ūdenī šķīstošas un nav ieslēgtas cietā matricē,

• cilvēkam ir laba gremošana un lieto pulveri kopā ar šķidrumu vai eļļu,

• pulveris tiek ilgi košļāts vai sajaukts ar siekalām (enzīmi palīdz sadalīt),

• vielas ir stabilas un labi uzsūcamas gremošanas traktā.