 |  |  |  |  |
 |  |
Bioloģiskais apraksts
Lauka gurķis ir viengadīgs lakstaugs ar guļošu, apmatotu stublāju, kurš spēj sasniegt pat 9m. Krūmformas un puskrūmforu gurķim stublājs ir īss-līdz 20cm, garstublājainiem līdz 2 metriem. Stublāja galotnē ir “ūsiņas” ar kurām tas spēj satvert balstu. Lauka gurķa lapas ir krokotas, sirsniņformas, piecstūrdaivainas, ar asām, nevienādzobainām malām.
Ziedi dzelteni, kā likums dažādu dzimumu. Vīrieškie atrodas ziedkopās pa 5-7 ziediem, sievišķie parasti ir vientuļi. Apputeksnēšanos veic kukaiņi, taču, dažkārt, augļi veidojas arī no neapputeksnētiem ziediem; partenokarpisie gurķu siltumnīcas hibrīdi mēdz būt arī bez sēklām.
Auglis- daudzsēklu, sulīgs, smaragda zaļš, pumpains, pēc uzbūves līdzīgs ķirbim. Gurķa formas un izmēri var būt dažādi, saistās ar gurķu šķirnēm. Ir gurķi kuri ir izteikti apaļīgāki un ir izstieptas formas, garumā tie var būt no 5-100cm. Tāpat mēdz atšķirties arī mizas krāsa, sākot ar gandrīz baltu līdz par tumši brūnam, apmatoti un pumpaini.
Zied lauka gurķis sākot ar maiju līdz pat augustam.
Ievākšana un apstrāde
Izmantoti tiek augļi, sēklas, sula, miza un lapas. Gurķa augļus ievāc, kad tie ir sasnieguši tehnisko briedumu (sēklas vēl nav palikušas rupjas, gurķis nav “aizgājis sēklā”), parasti aptuveni nedēļu pēc apputeksnēšanās. Protams, nobriešana ir spēcīgi saistīta ar gurķa šķirnes īpatnībā un klimatiskajiem nosacījumiem.
Istabas temperatūrā svaigus gurķa augļus var uzglabāt ne ilgāk par divām diennaktīm, bet temperatūrā ap 1C un atbilstošā gaisa mitrumā, gurķa augļus var uzglabāt līdz pat 20 dienām.
Ķīmiskais sastāvs
Gurķa augļos ir 95-97% ūdens un samērā maz olbaltumvielu, tauku un ogļhidrātu. Palikušajos 3-5% ir karotīns, B1, B2, B6, PP, P, C vitamīni, pektīnvielas un organiskās skābes. Gurķī ir atrodams arī kālijs, nātrijs, kalcijs, magnijs, dzelzs, silīcijs, fosfors, sērs, jods un aptuveni 0,5% sārmvielas.
Ārstnieciskā nozīme
Farmakoloģiskā perspektīva
Gurķis (Cucumis sativus) ir dārzenis, kam piemīt urīndzenošas un viegli gremošanu atbalstošas īpašības. Tas veicina apetīti un palīdz kuņģa sulas izdalīšanos, īpaši sālītu vai marinētu gurķu formā. Svaigu gurķu lietošana uzturā var atbalstīt gremošanas traktu, regulēt zarnu peristaltiku un mazināt vieglus aizcietējumus vai zarnu atoniju.Gurķi satur kāliju, kas veicina sirds un nieru darbību, kā arī pārtikas šķiedrvielas, kas palīdz regulēt zarnu darbību un atbalsta holesterīna metabolismu. Sarežģītās organiskās vielas gurķos uzlabo ogļhidrātu un olbaltumvielu uzsūkšanos organismā.
Farmakoloģiskajā literatūrā gurķi tiek minēti kā organismam atbalstoši līdzekļi vieglai zarnu darbības stimulācijai, hidratācijai un sirds-asinsvadu sistēmas atbalstam. Tie var palīdzēt uzturēt veselīgu svaru un regulēt vielmaiņu, īpaši kombinācijā ar sabalansētu uzturu.
Tautas medicīna
Tautas medicīnā gurķi tiek plaši lietoti gan iekšķīgi, gan ārīgi:- Ārēja lietošana: sasmalcinātus gurķa augļus liek uz iekaisumiem, apsārtumiem un nelieliem ādas bojājumiem, kā arī izmanto kā kosmētisko līdzekli pinnēm. Žāvētu gurķu pulveri tautas medicīnā lieto apdegumu apstrādei.
- Svaiga sula: tradicionāli tiek lietota viegla atkrēpošanas atbalstam, hronisku aizcietējumu gadījumos, kā arī zarnu un kuņģa diskomforta mazināšanai. Sula var sniegt papildus vitamīnus un minerālvielas ādas, matu un nagu veselības uzturēšanai, tostarp tradicionāli tiek minēta arī plikpaurības profilaksei.
Kosmetoloģija
Pirmais, ko der pieminēt, ka gurķis ir universāls līdzeklis jeb kura tipa ādai.
Gurķim piemīt balinošs efekts, pateicoties tajā esošam organiskajām skābēm un C vitamīnam. Tas iedarbojas arī atsvaidzinoši un tonizējoši. Gurķa maskas balina sejas ādu un padara to ievērojami elastīgāku.
Var nostādināt gurķa augļu mizas ūdenī vai izspiest auglim sulu un to lietot, lai koptu ādu- pinnes, iekaisumi. Ar gurķa augļu ūdens nostādinājumiem var labi kopt taukainu ādu.