Glicerīns ir kļuvusi populāra viela, ko izmanto augu ekstraktu sagatavošanā, jo tam ir īpašas priekšrocības salīdzinājumā ar tradicionālajiem šķīdinātājiem kā ūdens, eļļa vai spirts. Tam ir savas priekšrocības un ir arī savi trūkumi, kas jāņem vērā, izvēloties piemērotāko ekstrakta veidu atkarībā no vajadzībām un mērķa.

Glicerīns ir bieza, saldena, bezkrāsaina un viskoza viela, kas rodas, kā blakusprodukts tauku un eļļu pārstrādē. To var iegūt gan no augu eļļām (piemēram, rapšu, palmu vai kokosriekstu eļļas), gan dzīvnieku taukiem. Glicerīna veidi var būt dažādi — pārtikas, kosmētikas un tehniskās pakāpes, un tie atšķiras pēc tīrības pakāpes un paredzētā pielietojuma. 

Pārtikas kvalitātes glicerīns ir droši lietojams gan iekšķīgi, gan ārīgi, savukārt, kosmētiskās kvalitātes glicerīns paredzēts lietošanai tikai ārēji. Abi šie veidi ir attīrīti un piemēroti cilvēka ķermenim, taču tehniskais jeb rūpnieciskais glicerīns nav piemērots lietošanai ne iekšķīgi, ne uz ādas. Tādēļ, iegādājoties glicerīnu, svarīgi pārliecināties, ka tas ir skaidri marķēts kā pārtikas vai farmaceitisks produkts — ar norādi par tā tīrības pakāpi un paredzēto pielietojumu. Ka tas ir atbilstošs Jūsu mērķim.

Glicerīna izmantošanai ekstraktu gatavošanā ir vairāki būtiski ieguvumi. Tas ir maigs, neuzliesmojošs šķīdinātājs, kas neizraisa gļotādu kairinājumu un ir piemērots cilvēkiem, kuri izvairās no alkohola lietošanas, tostarp bērniem, senioriem un noteiktu veselības stāvokļu gadījumā. Atšķirībā no spirta, glicerīns nesausina ādu, bet tieši pretēji — tam piemīt mitrinošas īpašības, tāpēc to bieži izmanto arī ārīgai lietošanai paredzētos izvilkumos. 

Salīdzinot ar ūdeni, tas ir stabilāks un kavē mikroorganismu augšanu, nodrošinot ilgāku ekstrakta derīguma termiņu bez konservantiem. Lai gan glicerīns nespēj izvilkt pilnīgi visas vielas tik efektīvi kā spirts, tas spēj saistīt daudzas ūdenī un dažas spirtā šķīstošas vielas, tāpēc bieži to kombinē ar ūdeni vai spirtu — īpaši ekstraktos, kuros svarīga plaša aktīvo savienojumu palete. Tādējādi, iespējams iegūt līdzsvarotu izvilkumu, kas apvieno gan glicerīna maigumu un stabilitāti, gan spirtu vai ūdens ekstrakcijas spēju.

Praktiski, glicerīna ekstraktu pagatavošana ļauj lielu elastību. Ja tiek izmantots tīrs glicerīns, parasti to atšķaida ar ūdeni, lai samazinātu viskozitāti un uzlabotu ekstrakcijas spēju — tipiska attiecība ir 60% glicerīna un 40% ūdens (pēc tilpuma). Šis maisījums ļauj efektīvāk izvilkt gan ūdenī, gan daļēji spirtā šķīstošās vielas, vienlaikus saglabājot ekstrakta stabilitāti un garšu. 

Tomēr dažiem augiem vai īpašiem mērķiem mēdz izmantot kombinētas metodes — piemēram, 50% glicerīns, 25% ūdens un 25% alkohols — lai iegūtu pēc iespējas plašāku aktīvo vielu spektru. Tas ir noderīgi, piemēram, rūgtvielu, flavonoīdu vai ēterisko eļļu iegūšanā, kad nepieciešama arī spirtā šķīstošo komponentu klātbūtne. Šādos gadījumos svarīgi izvērtēt, kuras vielas konkrētajā augā vēlas iegūt, kā arī to, kā ekstrakts tiks lietots — iekšķīgi, ārīgi vai abējādi. 

Augus ar augstu ūdens saturu (piemēram, svaigi ziedi vai lapas) vēlams kombinēt ar augstāku glicerīna koncentrāciju, savukārt, žāvētiem materiāliem var izmantot maigāku proporciju. Precizitātei der izmantot svarus un mērtrauku, jo glicerīns ir smagāks par ūdeni — apmēram 1,26 g/ml.

Lai gan glicerīns kopumā tiek uzskatīts par drošu, ir vērts ņemt vērā arī dažus ierobežojumus un iespējamos blakus efektus. Iekšķīgi lietojot lielos daudzumos, glicerīnam var būt viegli caureju veicinoša iedarbība, jo tas piesaista ūdeni zarnu traktā. Tas īpaši attiecas uz cilvēkiem ar jutīgu gremošanas sistēmu vai bērniem. 

Reti, bet iespējami arī individuāli alerģiski vai nepanesības gadījumi, piemēram, kairinājums vai nelaba dūša. Cilvēkiem ar smagiem aknu vai nieru darbības traucējumiem pirms regulāras lietošanas ieteicama speciālista konsultācija, jo glicerīns organismā tiek pārstrādāts kā cukura spirts. 

No tehniskā viedokļa viens no lielākajiem mīnusiem ir tas, ka glicerīns nav tik jaudīgs šķīdinātājs kā spirts, īpaši, ja runa ir par sveķainām, eļļainām vai rūgtām vielām — piemēram, propolisa ekstrakcija glicerīnā būs nepilnīga. Turklāt, glicerīna ekstraktiem mēdz būt īpatnēji saldena garša un bieza konsistence, kas ne visiem ir pieņemama, īpaši, ja tos lieto lielākos daudzumos. Ekstraktu uzglabāšanai jānodrošina sausums un stabila temperatūra — lai gan glicerīns kavē mikrobu attīstību, tas nav antiseptisks kā spirts, tāpēc ražošanā un uzglabāšanā jāievēro tīrība un rūpība.

Glicerīna ekstraktiem ir samērā ilgs derīguma termiņš, īpaši, ja tie ir pareizi pagatavoti un uzglabāti. Parasti tos var droši lietot 1 līdz 2 gadus, ja ekstrakts tiek glabāts cieši noslēgtā traukā, tumšā un vēsā vietā (vēlams — zem 20 °C). Glicerīnam piemīt higroskopiskas īpašības — tas piesaista mitrumu no gaisa —, tāpēc iepakojuma hermētiskums ir būtisks, lai novērstu gan pelējuma risku, gan kvalitātes zudumu. Lai gan glicerīns pats par sevi ir stabils un kavē mikroorganismu augšanu, tas nav tik antiseptisks kā 70% spirts, tāpēc nelielas kontaminācijas risks pastāv, ja nav ievērota tīrība pagatavošanas laikā. Ilgākā laikā ekstrakta konsistence var kļūt nedaudz biezāka vai veidoties neliels nosēdums — tas nav kaitīgs, bet var norādīt uz auga daļiņu klātbūtni vai pārdozētu izvilkumu. Ja rodas nepatīkama smaka, duļķainība vai pelējuma pazīmes, ekstraktu nevajadzētu lietot. Atšķirībā no spirta ekstraktiem, glicerīna izvilkumus ieteicams pasargāt arī no ilgstošas gaismas iedarbības, jo UV starojums var veicināt oksidēšanās procesus un aktīvo vielu noārdīšanos.