Kas ir rievainā parmēlija un kā to atpazīt?
Rievainā parmēlija (Parmelia sulcata) ir daudzgadīga ķērpju suga no Parmeliaceae dzimtas. Tā veido lapveida laponus 4–6 cm diametrā, pelēkzaļā krāsā, ar čirkainu, skruļainu malu un raksturīgu, rievotu virsmu. No attāluma ķērpis atgādina saņurcītu, pelēku lapu vai lupatiņu, taču tuvāk aplūkojot redzams neregulārs tīklojums, pa kura rievām laponis it kā viegli ielūzis, veidojot vafelei līdzīgu struktūru. Šīs rievveida zonas ir sorāļi – vietas, kur veidojas sorēdijas, kas nodrošina veģetatīvo vairošanos. Tieši šī “vafeļu” struktūra ir drošākā pazīme, pēc kuras rievaino parmēliju var atšķirt no līdzīgām sugām, piemēram, zilganzaļās platismatijas (Platismatia glauca) vai hipogimnijām.
Rievainā parmēlija ir sarežģīts simbiotisks organisms, kurā apvienojas sēne (mikobionts) un zaļaļģe (fotobionts). Sēne nodrošina mehānisku aizsardzību, mitruma uzkrāšanu un minerālvielu piesaisti, savukārt, aļģe fotosintēzes ceļā sintezē ogļhidrātus, kas baro visu organismu. Šāda simbioze padara parmēliju īpaši izturīgu pret temperatūras svārstībām, izžūšanu un ilgstošu uzglabāšanu, kas ir būtiski arī tās ārstniecisko īpašību saglabāšanā.
Kur aug, kad ievākt?
Ķērpis aug gan uz skujkokiem, gan uz lapu kokiem, retāk uz akmeņiem, nogāzēm vai koka konstrukcijām, parasti labi apgaismotās vietās. Tas nav sevišķi prasīgs pret pamatni, uz kuras aug, jo barības vielas neuzsūc no substrāta, bet gan no gaisa un nokrišņiem. Tieši šī iemesla dēļ rievainā parmēlija ir jutīga pret gaisa piesārņojumu un kalpo kā vides tīrības indikators – piesārņotās vietās tā izzūd vai attīstās vāji.
Ārstnieciskam nolūkam parmēliju ievāc pavasarī, parasti aprīļa beigās un maija sākumā. Ievāc tikai veselus, nebojātus laponus, izvairoties no vietām ceļu, apdzīvotu vietu un rūpniecisku objektu tuvumā. Žāvē ēnā, labi vēdināmā vietā, jo tieša saule un UV starojums var daļēji noārdīt aktīvās vielas. Pareizi izžāvētam ķērpim nav izteiktas smaržas; novārījumos vai tējās tas piešķir rūgteni dedzinošu garšu un viegli gļotainu sajūtu. Žāvētā veidā parmēliju var uzglabāt 3–4 gadus, nezaudējot tās bioloģiskās īpašības.
Ķīmiskais sastāvs
Parmēlijas ķīmiskais sastāvs ir sarežģīts un bioloģiski ļoti aktīvs. Tā satur lielu daudzumu usnīnskābes, C vitamīnu, miecvielas un ogļhidrātus. Polisaharīdu sastāvā konstatēta ķērpju ciete jeb lihenīns, evenīns un izolihenīns, kas piešķir gļotainu, pārklājošu iedarbību. Nelielos daudzumos noteiktas arī olbaltumvielas, tauki, sveķi, kā arī minerālvielas kalcijs, kālijs un fosfors un daži pigmenti. Papildus sastopami fenola savienojumi, depsīdi un depsidoni, kas nodrošina antimikrobiālo un antioksidatīvo efektu. Usnīnskābe darbojas arī kā dabisks konservants, kas kavē mikroorganismu attīstību un nodrošina ķērpja īpašo noturību.
Farmakoloģija un tautas medicīna
Farmakoloģiski rievainā parmēlija izceļas ar plaša spektra antibakteriālu iedarbību. Usnīnskābe un ar to saistītie savienojumi iedarbojas gan uz grampozitīvām, gan gramnegatīvām, kā arī uz skābju noturīgām baktērijām un daļu sēnīšu. Augam piemīt arī antiseptiskas, mīkstinošas, savelkošas, brūču dziedinošas un audu reģenerāciju veicinošas īpašības. Padomju Savienībā no parmēlijas tika iegūts viens no pirmajiem dabiskajiem antibiotiķiem – preparāts “Binans” (usnīnskābes nātrija sāls), kas pat ļoti nelielās koncentrācijās uzrādīja izteiktu baktericīdu efektu, bet lielākās koncentrācijās iedarbojās arī uz tuberkulozes ierosinātājiem. Jāatzīmē, ka parmēlijā usnīnskābe ir lielākā koncentrācijā nekā Islandes cetrārijā, un tās īpašības saglabājas arī pēc termiskas apstrādes.
Tautas medicīnā rievaino parmēliju plaši izmantoja un izmanto joprojām. To pielietoja tuberkulozes, ieilguša klepus un citu elpceļu saslimšanu gadījumos, kā arī kuņģa un zarnu trakta infekciju ārstēšanai, tostarp akūta un hroniska kolīta gadījumos. Parmēlijas novārījumus lietoja pie divpadsmitpirkstu zarnas un kuņģa čūlām, toksiskas dispepsijas un gremošanas trakta kairinājuma. Pateicoties augstajam C vitamīna un gļotvielu saturam, to uzskatīja par imunitāti stiprinošu un nomierinošu līdzekli, kas vienlaikus saudzē gļotādas.
Ārīgi parmēliju izmantoja slikti dzīstošu, strutojošu brūču un čūlu kopšanai, asiņošanas apturēšanai un iekaisuma mazināšanai. No koncentrēta novārījuma gatavoja kompreses, ko lika tieši uz ievainojumiem. Otrā pasaules kara laikā rievaino parmēliju žāvēja, samaļot pulverī un sajaucot ar vazelīnu; šādas ziedes plaši izmantoja lauka mediķi brūču dezinfekcijai un dzīšanas veicināšanai.
Mūsdienās rievainā parmēlija joprojām tiek izmantota vairākās valstīs, tostarp Vācijā, Francijā un Japānā. To lieto pulvera veidā, pievienojot miltveidīgiem maisījumiem, no kuriem gatavo ārstnieciskus ķīseļus, želejas un marmelādes. Šāda izmantošana balstās uz parmēlijas spēju saskarē ar karstu ūdeni uzbriest un veidot biezu, gļotainu masu, kas aizsargā gļotādas un vienlaikus nodrošina antibakteriālu efektu.
Kopumā rievainā parmēlija ir viens no nozīmīgākajiem Eiropas ārstnieciskajiem ķērpjiem, kas apvieno spēcīgu antimikrobiālu darbību, gļotādu aizsardzību un augstu bioloģisko stabilitāti. Tā ir labs piemērs tam, ka ārstnieciskā vērtība nerodas no vienas izolētas vielas, bet gan no sarežģītas simbiozes un vairāku aktīvo savienojumu kopdarbības.
Kontraindikācijas un iespējamās blakusparādības
Rievainā parmēlija ir vispārīgi uzskatāma par drošu tikai īsā lietošanas periodā un mazās devās. Tomēr ilgstošā vai pārmērīgā lietošanā pastāv risks no usnīnskābes uzkrāšanās organismā, kas var izraisīt gremošanas trakta kairinājumu vai vieglu vemšanu. Jāizvairās no lietošanas grūtniecības un zīdīšanas laikā, kā arī individuālas paaugstinātas jutības gadījumā. Ārīgi lietojot, jāpārliecinās, ka nav alerģiskas reakcijas, jo dažiem cilvēkiem var parādīties ādas apsārtums vai nieze.
Dažas receptes un paskaidrojumi
Rievainās parmēlijas novārījums uz piena. Tuberkulozes un ieilguša
klepus ārstēšanai.
Viena ēdamkarote ar kaudzi žāvētas rievotās parmēlijas, 0,5L
piena.
Tiek sildīta uz ūdens pirts (trauks iekš trauka) 1 stundu,
tālāk divas stundas nostādina. Tālāk nepieciešams izfiltrēt iegūto maisījumu.
Pievienot 2 tējkarotes medu vai propolisa sīrupu. Lietot pa pus glāzei (100ml)
15-30 minūtes pirms ēšanas, 4-5 reizes dienā. Pēdējo devu lieto pirms miega.
Literatūrā ir arī aprakstīti gadījumi, kad ar šī dzēriena
palīdzību lielās devās (3x augstāk minētās) ir izdevies ātri atbrīvoties no asā
kolīta. Atlabšanai nepieciešamas bija 2 dienas.
Rievotās parmēlijas novārījums ūdenī.
1 ēdemkarote žāvētas parmēlijas;
300ml ūdens.
Tāpat vāra uz ūdens peldes, apmēram, 1 stundu, 2 stundas
nostādina un izfiltrē (atdala biezumus). Lietot pirms ēšanas 3-4 reizes dienā
pa 2 ēdamkarotēm. Lietošanas kurss tieši 30 dienas, pat ja paliek vieglāk
ātrāk. Šādu novārījumu ieteicams glabāt ledusskapī ne ilgāk kā divas dienas.
Šādus novārījumus ietiecams lietot:
- Kā ēstgribas rosinošu un uzlabojošu līdzekli;
- Kolīta gadījumos, kurus pavada diarejas, vīrusa vai infekcijas radītu caureju gadījumos, dažādu kuņģa- zarnu trakta saslimšanas gadījumos (pat ja nav zināma diagnoze), 12- pirkstu zarnas čūlas un toksiskās dispepsijas gadījumā;
- Visa veida klepus ( ja ir piena nepanesamība var pievienot fenheļa vai anīsa sēklas);
- Bērniem no 6 līdz 14 gadiem visās receptēs ēdamkaroti aizstāt ar tējkaroti.
Parmēlijas novārījumu var lietot arī ārīgi:
- 2 ēdamkarotes malta ķērpja;
- 300ml ūdens.
Vāra uz lēnas uguns 10 minūtes, 30 minūtes nostādina un
izmanto komprešu veidā uz nedzīstošām brūcēm vai čūlām. Šāds novārījums
efektīvi arī iztīrīs brūces no sastrutojumiem.
Vazelīna ziede, lai ārstētu ilgi nedzīstošas brūces, čūlas un
izgulējumus. Parasti izmanto attīrītu vazelīna ziedi, kuru maisa kopā ar
parmēlijas pulveri, līdz iegūst sviestveidīgu masu. Uz nepieciešamās vietas
klāj biezā slānī nosienot ar marli.
Kad parmēliju nedrīkst lietot?
Retas reizes rievotā parmēlija var izraisīt alerģisku
reakciju- niezi vai nātreni. Viens no faktoriem varētu būt tās sastāvā esošā
usnīskābe, pret kuru var būt kādam individuāla nepanesamība.
Ieteicams izvairīties no rievotās parmēlijas grūtniecības un
zīdīšanas laikā (iekšķīgas lietošanas), jo nav zināma iedarbība. Nav ieteicama
arī hipertoniķiem, vai lietot īpaši uzmanīgi.
Bērniem līdz 6 gadu vecumam rievotās parmēlijas novārījumus
ieteicams lietot tikai nopietnu kaišu gadījumā, kad tā tik tiešām ir
nepieciešama- taču devu noteikt vajadzētu fitoterapeitam.
Parmēlijas lietošana nekādā
veidā neietekmēs transporta vadīšanas spēju vai iekārtu apkalpošanu. Pat
nelielas pārdozēšanas neradīs blakus efektus.