Bioloģiskais apraksts

Mājas ābele- vasaras zaļš koks ar apļu, izplestu vai apaļu vainagu. Koks augumā 3-12m. Stumbrs mēdz izaugt līdz 40cm diametram. Koka miza tumši pelēkā tonī, vecākiem kokiem nereti saplaisā. Jauno zaru miza ir olīvu zaļā krāsā. Pumpuri olformas, stipri piekļauti pie dzinumiem un klāti ar tumši sarkanām plāksnītēm. Lapas olformas ar zobotu malu. Jaunās lapas no apakšas apmatotas.

Mājas ābele zied sākot ar aprīļa beigām- maija sākumu. Ziedēšana vērojama 1-2 nedēļas, paralēli plaukst arī lapiņas. Aromātiskie ziediņi veidojas uz saīsinātiem dzinumiem, tiem ir balta vai rozīga krāsa, izvietoti vairogveida ziedkopās.

Augļi ābelei sāk parādīties sākot ar 4-12 gadiem (atšķiras pēc ābeles šķirnes). Tieši tāpat dažādu šķirņu ābelēm mēdz būt dažādas formas un krāsas augļi. Augļu mīkstums sulīgs, salds vai skābeni salds. Ābele vidēji dzīvo 100 gadus un nav stipri izvēlīga pret augsni.

Pateicoties selekcionāru darbam, šodien ir sastopamas ļoti daudz ābeļu šķirnes un tās dalās agrajās, vasaras un vēlajās šķirnēs. To augļi atšķiras ne tikai pēc garšas, bet arī pēc ķīmiskā sastāva.

Ievākšana un apstrāde

Ārstnieciskam nolūkam izmanto mājas ābeles augļus, ziedus un lapas. Augļus ievāc sākot ar augustu līdz oktobra vidum- tas saistās ar reģionu, kurā aug mājas ābele. Ābeles augļus var ērti uzglabāt telpās kur ir pozitīva (+) temperatūra, taču tuvu nullei, šādos apstākļos tie glabājas 3-5 mēnešus. Vēlo šķirņu ābeļu augļi saglabājas vislabāk.

Mājas ābeles augļus mēdz arī žāvēt žāvētājos un krāsnīs nepārsniedzot 70C. Augļus atļauts arī žāvēt saulē, tikai vēlams tos smalkāk sagriezt- daivās vai “gredzenos”.

Ābeles lapas ievāc jūnijā- jūlijā. Žāvē uz sietiem, labi vēdināmā un ēnainā vietā, laiku pa laikam drogu apmaisot. Atļauts žāvēt arī piespiedu žāvētājos, nepārsniedzot 40-50C temperatūru. Lapa ir izžuvusi, ja lapas vidējā dzīsla neliecas, bet lūzt. Uzglabāt lapas vēlams slēgtā traukā, ne ilgāk par vienu gadu.

Mājas ābeles ziedus žāvē piespiedu žāvētājos nepārsniedzot 35C temperatūru vai izklātus uz sietiem, labi vēdināmā un apēnotā vietā. Uzglabā 6-12 mēnešus, hermētiski slēgtā traukā.

Ķīmiskais sastāvs

Svaigos mājas ābolos sastopami dažādi cukuri- galvenokārt, fruktoze, glikoze un saharoze, kopumā līdz 12%. Tajos ir arī organiskās skābes, piemēram, ābolskābe, vīnskābe, citronskābe, hlorogēnskābe un arabīnskābe, kuru koncentrācija var sasniegt aptuveni 2,4%. Augļi satur pektīnus, miecvielas, dabīgās krāsvielas, vitamīnus C un B grupas vitamīnus, karotīnu, kā arī minerālvielas, piemēram, dzelzi, fosforu, mangānu un jodu.

Ēterisko eļļu sastāvā konstatēti sarežģīti amilspirta esteri ar skudrskābi, kapronskābi, etiķskābi, kaprilskābi un etiķa aldehīdu. Augļu mizā ir atrodami flavonoīdi, kas piešķir papildu antioksidatīvu iedarbību.

Augļu sēklās atrodams apmēram 0,6% amigdalīna glikozīda, kā arī līdz 15% augu tauku. Savukārt mājas ābeles lapas satur daudz fenolu savienojumu, kas nosaka to pretiekaisuma un savelkošās īpašības, ko tradicionāli izmanto gan nostādinājumos, gan ārējai lietošanai.

Ārstnieciskā nozīme

Farmakoloģiskā perspektīva

Mājas ābeles augļu iedarbība, galvenokārt, ir vērsta uz gremošanas sistēmas atbalstu, īpaši zarnu trakta funkciju sakārtošanu. Augļos esošās organiskās skābes- ābolskābe, vīnskābe, citronskābe, hlorogēnskābe, kopā ar pektīniem, miecvielām un P vitamīnu palīdz regulēt gremošanas procesus, samazina rūgšanas un pūšanas procesus zarnās un veicina zarnu mikrofloras līdzsvaru.

Miecvielas pastiprina C vitamīna iedarbību, kas stiprina asinsvadus. Augļos esošais kālijs un pektīnvielas palīdz uzturēt normālu urīnskābes sāļu metabolismu, tādējādi atbalstot locītavu veselību un iespējami samazinot podagras un hroniska reimatisma simptomus. Pektīnvielas arī veicina toksīnu un liekā holesterīna izvadīšanu no organisma, kas var būt noderīgi lipīdu līdzsvara regulēšanai.

Āboli uzrāda vieglu pretmikrobu iedarbību, pektīnvielas var kavēt noteiktu vīrusu attīstību, piemēram, gripas A tipa, bet fitoncīdi aktīvi iedarbojas pret baktērijām, piemēram, Staphylococcus aureus. Dažas ābolu šķirnes, piemēram, “Antonovka”, tradicionāli tiek minētas kā atbalstoša zarnu infekciju gadījumos.

Pētījumi Eiropā liecina, ka regulāra ābolu lietošana var palīdzēt holesterīna līmeņa samazināšanā asinīs, daļēji pateicoties pektīnu iedarbībai uz žulti un lipīdu metabolisma regulāciju. Tādēļ nelielu ābolu patēriņš ikdienā tiek uzskatīts par noderīgu profilaktisku līdzekli sirds un asinsvadu veselībai.

Mājas ābeles lapu novārījumi tradicionāli izmantoti balss aizsmakuma mazināšanai un vieglu iekaisumu gadījumos, galvenokārt, tējas veidā.

Tautas medicīna

Tautas medicīnā mājas ābeles augļi un lapas tiek plaši lietoti, pateicoties to pieejamībai un vērtīgajam sastāvam. Svaigus augļus bieži rīvē un kombinē ar nelielu daudzumu sviesta, ko izmanto ādas bojājumu, apdegumu, apsaldējumu un ilgstoši nedzīstošu čūlu kopšanai. Šāds preparāts tradicionāli palīdz arī krūšu galu kopšanai pēc zīdīšanas.

Svaigi vai žāvēti augļi lietojami gremošanas trakta problēmu gadījumos, piemēram, aizcietējumu, nierakmeņu, reimatisma un podagras ārstēšanai. Ābolu sula tiek izmantota kā žulti dzenošs līdzeklis, kā arī anēmijas un gastrīta gadījumos, papildinot uzturu ar C vitamīnu un minerāliem. Tāpat sula tiek uzskatīta par sirds un asinsvadu atbalstu cilvēkiem ar lielu garīgo slodzi.

Skābie āboli tradicionāli ieteicami cilvēkiem ar paaugstinātu cukura līmeni, bet saldie augļi – aknu veselības atbalstam un gastrīta gadījumos, kad paaugstināts kuņģa sulas skābums.

Mājas ābeles ziedus tautas medicīnā izmanto gan iekšķīgi, gan ārēji. Nostādinājumi un tējas no ziediem palīdz mazināt vieglu iekaisumu gļotādās, piemēram, rīkles un mutes dobumā, kā arī veicina gremošanas trakta nomierināšanu. Ārēji ziedi tiek pielietoti kompresēs vai losjonos, ādas kairinājumu un vieglu iekaisumu gadījumā, piemēram, apsaldējumu, niezes vai nelielu iekaisumu ārstēšanai. Tāpat ziedu tējām tautas praksē piedēvē maigu tonizējošu un nomierinošu efektu, palīdzot uzlabot pašsajūtu viegla stresa vai noguruma brīžos.

Ābolu etiķis tautas medicīnā lietots artrīta, osteohondrozes un hipertensijas atbalstam, mutes dobuma skalošanai hroniska tonsilīta un angīnas gadījumos, kā arī ādas kopšanai, piemēram, svīšanas samazināšanai un varikozu vēnu ārstēšanai. Mājas ābeles ziedu nostādinājumus tradicionāli lieto augšējo elpceļu iekaisumu atbalstam.

Nav ieteicams lietot

Mājas ābeles augļus, sēklas un lapas nevajadzētu lietot bez piesardzības noteiktās situācijās. 

Āboli nav ieteicami cilvēkiem ar akūtām vai hroniskām gremošanas sistēmas problēmām, piemēram, pankreatītu, enterītu vai gastrītu ar paaugstinātu skābes saturu, kā arī smagu nieru slimību gadījumos.

Skābo šķirņu āboli var saasināt kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlu simptomus un pasliktināt pašsajūtu. Šādos gadījumos drošāk lietot saldo šķirņu ābolus, mizotus, rīvētus vai ceptus.
Alerģisku reakciju gadījumos ieteicams izvēlēties ābeļu šķirnes ar zaļiem augļiem, jo tie parasti izraisa retākas alerģiskas izpausmes. Tāpat ābolus nav vēlams ēst tieši pirms gulētiešanas, un pēc to lietošanas ieteicams muti izskalot ar ūdeni, lai pasargātu zobu emalju.

Jāņem vērā arī, ka ābolu sēklas satur ciānveida savienojumus, tāpēc to lietošana uzturā jāierobežo, izvairoties no pārmērīga patēriņa.

Mājas ābeles lapas satur fenolus un dažādus aktīvos savienojumus, tāpēc tējas vai novārījumus no lapām nevajadzētu lietot cilvēkiem ar kuņģa čūlu, gastrītu ar paaugstinātu skābes saturu vai hronisku nieru slimību, jo savelkošās vielas var pastiprināt diskomfortu. Tāpat ieteicams izvairīties no pārmērīgas lapu tēju lietošanas bērniem un grūtniecēm, ja vien to nav ieteicis speciālists.

Mājas ābeles miza tiek lietota kā nostādinājums vai ekstrakts, tai piemīt savelkošas, pretiekaisuma un tonizējošas īpašības. Tomēr ilgstoša vai koncentrēta lietošana var pastiprināt gremošanas trakta kairinājumu, tāpēc to nevajadzētu lietot akūtu kuņģa vai zarnu iekaisumu, gastrīta ar paaugstinātu skābes saturu vai nieru darbības traucējumu gadījumā.

Mājas ābeles ziedi, lietojot tējas vai nostādinājumus, ir salīdzinoši maigi, tomēr piesardzība ieteicama cilvēkiem ar alerģijām pret ziedputekšņiem vai augļu produktiem. Ilgstoši vai lielās devās ziedu nostādinājumi var maigi ietekmēt gremošanas komfortu, īpaši kuņģa jutīguma gadījumos.

Lasīt par bērzu ->