Bioloģiskais apraksts

Melnalksnis- koks ar tumši brūnu mizu, uz jaunajiem zariem miza zaļgani brūna vai sarkani brūna, glancēta. Lapas pretējas, apaļas, ar zobotu malu, tumši zaļas, apakšpusē ar izteiktu dzīslojumu. Jaunās lapas lipīgas. Augumā 10-30m. Vidējais mūža ilgums 150-300 gadi.

Baltalksnis- koks ar pelēku, gludu mizu, augumā līdz 20m. Sakņu sistēma virspusēja. Lapas pretējas, plati olveida, smailas ar zobainu malu, apakšpuse pelēcīgi zaļa. Zied divas nedēļas agrāk par melnalksni. Mūža ilgums vidēji 50-70 gadi.

Melnalksnim un baltalksnim vīrišķās ziedkopas ir skaras, sievišķās ir līdzīgas čiekuriem, kuras rudenī pārkoksnējas un pārvēršas par sēklu kārbiņām. Čiekuriņu zvīņu pazarēs veidojas augļi- riekstiņi. Ziedēšanas laiks ir marts- aprīlis. Augļi nogatavojas oktobrī, izbirst februārī, martā.

Ievākšana un apstrāde

Ārstnieciskam nolūkam izmanto alkšņu sievišķās ziedkopas, kuras nereti sauc par "čiekuriņiem", kā arī mizu un lapas. Drogas žāvē uz sietiem, ēnainā un labi vēdināmā vietā vai piespiedu žāvētājos nepārsniedzot 50-60C temperatūru.

Ārstniecības nolūkam auga lapas ievāc maijā- jūnijā, mizu- pavasarī, kad tā viegli atdalās no koksnes. Sievišķās ziedkopas sākot ar rudeni līdz pat pavasarim (der ievērot, ka "čiekruiņus" ievāc no koka, ne jau nokritušos).

Ķīmiskais sastāvs

Alkšņa (Alnus glutinosa un Alnus incana) sievišķās ziedkopas satur miecvielas no pirogallu grupas, galvenokārt, tanīnus, kuru koncentrācija sasniedz aptuveni 2,5 %, kā arī galskābi apmēram 4 %. Papildus šīm vielām ziedkopās konstatēti glikozīdi, organiskās skābes, steroīdi, kumarīni, alkaloīdi un flavonoīdi, kas kopumā veido auga bioaktīvo profilu un nosaka tā farmakoloģiskās īpašības.

Alkšņa mizā, galvenokārt, atrodamas miecvielas 2,3–3,5 % apmērā, kā arī triterpēnu savienojumi, tostarp ketons glutinons, spirts tarakserols, triterpēnu glikozīdi, tarakserons un lupeols. Šie savienojumi veido mizu farmakoloģisko aktivitāti un ietekmē tās izmantojamo terapeitisko potenciālu.

Auga lapās dominē flavonoīdi, piemēram, hiperozīds un kvercitrīns, kā arī fenolskābes- kafijas skābe, protokatehīnskābe un hlorogēnskābe. Šie savienojumi nosaka lapu pretiekaisuma, antioksidatīvo un savelkošo iedarbību, kas tiek izmantota gan tradicionālajā, gan empīriskajā ārstniecībā.

Kopumā alkšņa ķīmiskajā sastāvā ir apvienotas miecvielas, flavonoīdi, fenolskābes, triterpēni, steroīdi, kumarīni un alkaloīdi, kas padara šo augu par daudzpusīgu līdzekli tautas un empīriskajā medicīnā.

Ārstnieciskā nozīme

Farmakoloģiskā perspektīva

Alkšņa ziedkopu novārījumam piemīt izteikti savelkoša iedarbība. Savelkošās un dezinficējošās īpašības nodrošina tajā esošās miecvielas, it īpaši tanīni. Alkšņa „čiekuriņiem” piemīt arī pretiekaisuma, desensibilizējošas un asiņošanu apturošas īpašības, kas novērotas empīriskā līmenī tradicionālajā praksē.

Augā esošās miecvielas, uz zarnu gļotādas veidojot plānu pārklājumu, mijiedarbojoties ar olbaltumvielām, var mazināt nervu galu kairinājumu un samazināt zarnu peristaltiku, kā novērots tautas lietošanā. Ir pieredzes dati, kas liecina par alkšņa pozitīvo ietekmi gremošanas trakta traucējumu gadījumos, piemēram, kuņģa un zarnu čūlu simptomu mazināšanā, kā arī rūgšanas un pūšanas procesu samazināšanā hroniska kolīta gadījumā, kuru pavada diareju.

Alkšņa sievišķo ziedkopu novārījumi tradicionāli tiek lietoti diarejas gadījumos, un empīriskā pieredze rāda, ka tie var uzlabot pacientu stāvokli. Novārījumus bieži izmanto kopā ar citiem ārstniecības augiem, kas ietekmē dažādās gremošanas trakta slimību stadijas. Sievišķo ziedkopu un alkšņa mizas nostādinājumiem tradicionāli piemīt sviedru dzenošas, baktericīdas un sāpju mazināšanas īpašības.

Pateicoties tam, ka augs spēj radīt aizsargkārtiņu uz brūces, tas tradicionāli tiek izmantots brūču, apdegumu un čūlu ārstēšanai. Ārīgi sievišķo ziedkopu novārījumus pielieto fitoaplikācijās, novērojot pretiekaisuma un baktericīdu efektu.

Tautas medicīna

Tautas medicīnā alksnis tiek pielietots plaši. Novārījumi, nostādinājumi un izvilkumi tiek lietoti kā savelkoši līdzekļi gremošanas trakta traucējumu gadījumos, piemēram, dispepsijas, dizentērijas, enterīta, enterokolīta un kolīta ārstēšanā. Sievišķās ziedkopas kopā ar blusu sūrenes saknēm tradicionāli tiek izmantotas gastrīta un enterīta ārstēšanai, īpaši ja slimības saistītas ar diareju.

Čiekuriņu un mizas nostādinājumus lieto kā savelkošus, asiņošanu apturošus, pretiekaisuma un baktericīdus līdzekļus. Alkšņa preparātus tradicionāli pielieto arī vannām, lai mazinātu alerģiskas ādas reakcijas un mitrās ekzēmas gadījumā veiktu aplikācijas.

Mizas, čiekuriņu un lapu novārījumus tautas medicīnā lieto podagras, locītavu reimatisma, saaukstēšanās slimību un nogurušu kāju gadījumos. Alkšņu lapu vanniņas tradicionāli tiek uzskatītas par noderīgām kāju noguruma mazināšanai, kā arī pretiekaisuma un atsvaidzinoša efekta nodrošināšanai.

Nav ieteicams lietot

Alkšņa preparāti, tostarp sievišķās ziedkopas, lapas un miza, parasti ir labi panesami, tomēr ir konkrēti gadījumi, kad to lietošana nav ieteicama. Grūtniecības un zīdīšanas laikā alkšņa preparātus nevajadzētu lietot bez speciālista konsultācijas, jo nav pietiekamu datu par ietekmi uz augli vai bērnu. Tāpat piesardzība nepieciešama cilvēkiem ar akūtām kuņģa vai zarnu slimībām, piemēram, kuņģa čūlu, gastrītu vai smagu aizcietējumu, jo savelkošā iedarbība var pastiprināt diskomfortu.

Cilvēkiem, kuriem ir alerģija pret alkšņiem vai radniecīgiem augiem, preparātus lietot nedrīkst, lai izvairītos no ādas izsitumiem, niezes vai gremošanas trakta kairinājuma. Arī pacientiem, kuri lieto medikamentus, kas ietekmē asins recēšanu, vajadzētu būt piesardzīgiem un konsultēties ar ārstu, jo, empīriskos novērojumos, alkšņa novārījumi var pastiprināt asins sarecēšanas traucējumus.

Ārpus šiem gadījumiem alkšņa preparāti parasti ir droši, un blaknes rodas tikai individuālas nepanesamības situācijās. Tomēr jebkuras jaunas devas lietošana prasa pakāpenisku ieviešanu un organisma reakcijas novērošanu, lai savlaicīgi identificētu iespējamos kairinājumus vai nepatīkamās sajūtas.

Receptes

Novārījums: ņem 50gr alkšņu čiekuriņus un aplej ar 1L ūdens, vāra līdz sāk vārīties un uz mazas uguns vāra 15 minūtes, nostādina 40 minūtes un tad atdala biezumus. Gatavu  novārījumu lieto ārīgi, lai ārstētu dermatoloģiskas kaites, apdegumus un lieto iekšķīgi gremošanas sistēmas ārstēšanai (gastrīts, enterīts, disbakterioze), lieto 3 reizes dienā pa ¼ glāzes pirms ēšanas.

Novārījums, lai ārstētu kolītu un dizentēriju: 20gr sievišķās ziedkopas jeb čiekuriņus, aplej ar 5 glāzēm verdoša ūdens, liek vārīties, vāra 15 minūtes, nostādina 15 minūtes, atdala no biezumiem un lieto pirms ēšanas pa pus glāzei.

Nostādinājums: divas ēdamkarotes čiekuriņu, aplej ar glāzi verdoša ūdens, nostādina divas stundas, atdala biezumus un lieto pirms ēšanas 3-4 reizes diennaktī, pa pus glāzei. Viena glāze ir jāizdzer dienas laikā.

Nostādinājums hronisku gremošanas sistēmu slimību terapijai: alkšņa čiekuriņi un 40% degvīns,  attiecībā 1:5. Čiekuriņus aplej ar šņabi, nostādina 2-3 dienas. Gatavu nostādinājumu lieto trīs reizes dienā pa 30 pilieniem.

Lasīt par parasto aprikozi->