Bioloģiskais apraksts
Latvija varētu teikt, ka ir galējā ziemeļu robeža, kur mēģina audzēt aprikozes. Aprikoze ir, visnotaļ, prasīgs un kaprīzs koks, bet palēnām Latvijas audzētāji to ir iemācījušies arī audzēt pie mums. Kaut biežāk dārzos ievērosiet persika kokus.
Aprikoze ir neliels augļkoks vai liels krūms augumā līdz 5-8m (līdz 17m), stumbra diametrs līdz 50-60cm. Vecu koku miza gaiši brūna, gareniski saplaisājusi. Jaunie dzinumi kaili, spīdīgi, sarkanīgi brūni. Lapas izkārtotas pamīšus, apaļīgas vai olformas. Garumā līdz 6-9cm. Ziedi balti vai rozīgi, vientuļi vai nelielos pušķīšos diametrā 2,5-3cm, sēdoši vai uz īsiem ziedkātiem.
Auglis- apaļš, sulīgs kaulenis diametrā no 3-3,5cm, no balta līdz sarkani oranžai krāsai, samtainu apmatojumu, parasti ar vienpusēju, sarkanu “iedegumu”.
Mīkstums kultūrformām sulīgs un salds, savvaļas formām sausāks, šķiedrains un stipri rūgtāks. Savvaļas formām auglis parasti līdz 20gr., kultūrformām līdz 80gr.
Aprikoze zied martā- aprīlī, pirms lapu parādīšanās, augļus nobriedina jūlijā- septembrī, atkarībā no šķirnes.
Aprikoze var izturēt lielus sausumus un tam nav nepieciešama papildus laistīšana. Taču der zināt, ka koks ir ilgdzīvotājs un dzīvo līdz pat 100 gadiem, kas augļkokiem nav nemaz tik maz.
Pavasarī ir vēlams koku papildus mēslot. Der ievērot, ka aprikoze ir sala neizturīga, līdz ar to uz ziemu ir vērts piesegt tā saknes un, dažkārt, pat pašu koku.
Ievākšana un apstrāde
Aprikozes augļus ievāc ar rokām, nemēģiniet koku purināt. Aprikozes koksne ir īpatnēja un radot stiprāku slodzi, tā vieglā veidā var sašķelties, nolūzt. Tas attiecas arī, ja to iestādīsiet vējainā vietā. Turklāt, augļi, kuri būs atsitušies pret zemi ātri sāks bojāties, ja nu vienīgi, tos paredzēts uzreiz arī pārstrādāt, bez uzglabāšanas.
Nobrieduši aprikozes augļi ir dzelteni oranžā krāsā, diametrā līdz 4cm. Aprikozes auglim ir jābūt izteikts aromāts, pēc tā arī var noteikt kad auglis ir nobriedis. Pārplēšot augli, mīkstums ir stingrs, bet ne ciets.
Ievāktos augļus liek nelielās kartona vai koka kastēs, lai mazinātu iespēju tos sasist. Aprikozes, kuras vēlas žāvēt ievāc mazliet vēlāk un tos apstrādā ar sēra oksīdu. Žāvēšanu veic saulē vai arī piespiedu žāvētājos.
Pareizi ievāktas aprikozes augļus uzglabā ne ilgāk par 1-2 nedēļām, pēc tam tie sāks bojāties. Aprikozes augļus ievāc sākot no jūlija līdz augusta vidum, taču tas tieši saistās ar vietu, kur aprikoze tiek audzēta.
Ķīmiskais sastāvs
Aprikozes augļi sevī ietver cukuru, skābes, flavonoīdus, slāpekļa savienojumus, pektīnvielas, šķiedrvielas, sārmus un ūdeni.
Saharoze (2-15%), glikozi (0,13-3,4%), fruktozi (0,065-3%) un nenozīmīgos daudzumos arī maltoze. Ir aprikozes šķirnes, kuru augļos ir atrasta arī ciete.
Aprikozes augļos ir ābolskābe, nelielos daudzumos citronskābe un vīnskābe, ir atrasts nenozīmīgs daudzums salicilskābes. Tāpat augļos ir arī ievērojams daudzums pektīvnielu, tās ir sevišķi vērtīgas, gatavojot dažādas želejas, pastilas, marmelādi vai konfekšu pildījumu.
Aprikozes sēklās ir augu tauki (<57%), olbaltumvielas (<28%), šķiedrvielas (<3,5%), sārmi (<27%), ogļhidrāti (12%), ūdens (17%). Rūgtajā sēklās ir arī amigdalīns (<8,5%).
Pēc pētījumiem noteikts, ka aprikozes augļi apsteidz vairums dārzā audzējamo augļu pēc vitamīnu un minerālvielu satura. Aprikozes augļos ir daudz A vitamīna, kā arī B1, B2, PP un C vitamīnu. Tāpat augļos ir arī kālijs, magnijs, fosfors, dzels, kalcijs, nātrijs, varš, mangāns, niķelis, titāns, molibdēns, stroncijs, bors, alumīnijs. Īpaši der izcelt dzelzs saturu, tie ir 40mg uz 100gr.augļu.
Ārstnieciskā nozīme
Farmakoloģiskā perspektīva
Parastās aprikozes augļi un sēklas dažādās kultūrās izmantoti gan uzturā, gan ārstnieciskos nolūkos. Žāvēti aprikožu augļi tradicionāli tiek lietoti kā viegls urīndzenošs līdzeklis tūskas gadījumā. Šī iedarbība, galvenokārt, saistīta ar augsto kālija saturu un osmotiski aktīvām vielām, kas veicina šķidruma izdalīšanos. Uzturterapijā žāvētas aprikozes var kalpot kā atbalstošs līdzeklis sirds un asinsvadu sistēmas darbības uzturēšanai, kā arī vieglu nieru funkcijas traucējumu gadījumā, taču tās lietojamas kā papildinājums, nevis pamatterapija.No aprikožu sēklām iegūst eļļu ar augstu nepiesātināto taukskābju saturu, īpaši oleīnskābi un linolskābi. Pēc fizikālajām īpašībām tā ir līdzīga mandeļu un persiku eļļai. Eļļu izmanto farmācijā kā palīgvielu taukos šķīstošu vielu šķīdināšanai un ārīgi lietojamu preparātu bāzi. Tā ir jutīga pret gaismu un skābekli, tādēļ uzglabājama aizsargātos apstākļos.
Aprikožu gumijvielas izmanto tehnoloģiskiem mērķiem farmācijā – tablešu un kapsulu ražošanā kā saistvielu vai stabilizējošu komponentu.
Aprikožu sēklas Austrumu tradicionālajā medicīnā tiek lietotas elpceļu slimību gadījumos- klepus, bronhīta, laringīta un bronhiālās astmas ārstēšanā. Tās satur bioloģiski aktīvas vielas, kas nelielās devās var veicināt atkrēpošanu, taču lietošana jāvērtē piesardzīgi un kontrolēti.
Tautas medicīna
Tautas medicīnā aprikožu augļus izmanto aizcietējumu mazināšanai. Augļos esošās šķiedrvielas un dabīgie cukurspirtu savienojumi stimulē zarnu peristaltiku un atvieglo vēdera izeju. Aptuveni 150–200 g svaigu vai žāvētu augļu var radīt vieglu caurejas efektu.Aprikozes tiek lietotas arī uztura bagātināšanai anēmijas gadījumā. Tās satur dzelzi, organiskās skābes un antioksidantus, kas atbalsta asinsrades procesus un kopējo organisma tonusu.
Žāvēti augļi tradicionāli tiek izmantoti kā viegls asinsspiedienu regulējošs līdzeklis, jo augstais kālija saturs palīdz uzturēt elektrolītu līdzsvaru un sirds muskuļa darbību.
Savvaļas aprikozes tautas praksē ieteiktas sirds ritma traucējumu un asinsrites nepietiekamības gadījumos kā vispārstiprinošs un minerālvielām bagāts uztura papildinājums.