Bioloģiskais apraksts
Parastai apsei ir kolonveidīgs stumbrs, kurš spēj sasniegt
līdz pat 35m augstumam un vairāku metru diametrā. Koks ir atraugošs un dzīvo
vidēji 80-90 gadus, retāk līdz 150 gadiem. Koksne tam ir mīksta un pakļauta
biežām saslimšanām. Rezultātā lielus un veselus kokus sastapt ir samērā
sarežģīti.
Sakņu sistēma kokam ir dziļa pie tam spēcīgi attīstās
piesaknes.
Jaunām apsēm ir gluda miza, gaiši zaļa vai zaļi pelēcīga,
kura plaisā un kļūst tumšāka ar gadiem. Ziedi balti ar zāļu nokrāsu.
Lapas noapaļotas, dažkārt, rombiskas, izkārtotas pamīšus.
Lapas no 3-7cm garas, smailas vai trulas augšpusē, ar noapaļotu pamatni, mala
jomaina. Lapu kāti gari, kas nodrošina lapu raksturīgo trīcēšanu. Rudenī lapas
maina krāsu- no zaļām līdz zeltīti- dzeltenai un brūni- sarkanai krāsai.
Parastā apse ir atsevišķu dzimumu augs. Ziediņi maziņi,
neizteiksmīgi, izvietojas skarās. Vīrišķās skaras sarkanīgā krāsā, garumā līdz
15cm, sieviešu skaras zaļganas, slaidākas, kā vīriešu. Zied parastā apse pirms
tai izplaukst lapas, parasti, aprīļa beigās- maija sākumā. Sēklas nobriest pēc
35 dienām, tad tās tiek izkaisītas ar vēja palīdzību. Tās uz mitras augsnes
izdīgst 1-2 dienu laikā. Parastā apse nobriest līdz ziedēšanai 10-12 gadu
laikā, pēc tam ziedēšana un sēklu nogatavināšana notiek ik gadu.
Augļi- mazas kārbiņas, kuras iekšpusē ir ar spalvām klātas
sēklas.
Ievākšana un apstrāde
Parastā apse zied līdz mirklim, kad tai sāk parādīties lapas.
Lapas ievāc maija sākumā vai jūnijā. Lapas žāvē ēnā, vai piespiedu žāvētājos
nepārsniedzot 60C temperatūru. Pumpurus ievāc līdz tie atplaukst (žāvēšanu veic
piespiedu žāvētājos vai krāsnīs).
Apses mizu ievāc ne tikai no jauniem kokiem, resnumā 7-8cm,
bet arī no tieviem zariņiem, sākot ar 20. aprīli līdz 1. jūnijam- sulu laikā.
Ievākto mizu, griež gabalos līdz 3-4cm garumā, žāvē uz
sietiem vai žāvētājā, nepārsniedzot 60C temperatūru. Mizu nedrīkst žāvēt saulē,
tādi tā zaudēs savas vērtīgās īpašības. Ievākto drogu drīkst uzglabāt ne ilgāk
par 3 gadiem.
Ķīmiskais sastāvs
Parastās apses lapas satur fenolglikozīdus, tostarp salicīnu un populīnu, kā arī flavonoīdus, karotinoīdus, askorbīnskābi (C vitamīnu), organiskās skābes un miecvielas. Tās satur arī ogļhidrātus, nelielu daudzumu olbaltumvielu un šķiedrvielas. Atsevišķos pētījumos konstatēti arī antociāni (īpaši jaunajās vai rudenīgajās lapās) un citi fenoliskie savienojumi ar antioksidatīvu aktivitāti.Apses mizā koncentrējas fenolglikozīdi – salicīns, populīns, tremulacīns un citi radniecīgi savienojumi, kā arī miecvielas un rūgtvielas. Tajā konstatētas arī organiskās skābes, pektīnvielas un nelielā daudzumā gaistoši aromātiski savienojumi. Literatūrā bieži minēta minerālvielu klātbūtne, tostarp varš, cinks, dzelzs un citi mikroelementi, tomēr to daudzums ir atkarīgs no augšanas vietas un augsnes sastāva, un ārstnieciskā nozīme parasti tiek saistīta, galvenokārt, ar fenoliskajiem savienojumiem.
Parastās apses pumpuri satur salicīnu, populīnu un citus fenolglikozīdus, kā arī miecvielas, ēteriskās eļļas komponentus, sveķvielas un organiskās skābes, tostarp benzoskābi. Pumpuros esošie sveķainie savienojumi nosaka to raksturīgo aromātu un bioloģisko aktivitāti.
Apses koksne, galvenokārt, sastāv no celulozes, hemicelulozēm un lignīna, kā arī satur nelielu daudzumu ekstraktvielu un sveķveida savienojumu. Koksnes ķīmiskais sastāvs ārstniecībā parasti netiek izmantots, izņemot gadījumus, kad tiek izmantota miza kā ārējais slānis.
Ārstnieciskā nozīme
Farmakoloģiskā perspektīva
Parastās apses miza satur fenolglikozīdus- salicīnu, populīnu, tremulacīnu un citus saligenīna atvasinājumus, kas nosaka tās pretiekaisuma, vieglu pretsāpju un pretdrudža iedarbību. Organismā salicīns metabolizējas līdz salicilātiem, tādēļ apses miza tiek uzskatīta par dabisku salicilātu avotu ar līdzīgu darbības mehānismu kā citiem Salicaceae dzimtas augiem. Šī iedarbība nosaka mizas izmantošanu iekaisuma procesu, muskuļu un locītavu sāpju, kā arī viegla drudža gadījumos.Parastās apses miza satur fenolglikozīdus – salicīnu, populīnu, tremulacīnu un citus saligenīna atvasinājumus –, kas nosaka tās pretiekaisuma, viegli pretsāpju un pretdrudža iedarbību. Organismā salicīns metabolizējas līdz salicilātiem, tādēļ apses miza tiek uzskatīta par dabisku salicilātu avotu ar līdzīgu darbības mehānismu kā citiem Salicaceae dzimtas augiem. Šī iedarbība nosaka mizas izmantošanu iekaisuma procesu, muskuļu un locītavu sāpju, kā arī viegla drudža gadījumos.
Mizā esošās miecvielas un rūgtvielas piešķir savelkošu un tonizējošu iedarbību uz gļotādām. Tādēļ novārījumus tradicionāli lieto gremošanas trakta funkcionālu traucējumu gadījumos, īpaši vieglas diarejas situācijās. Reģionālajā fitoterapijā mizai piedēvē arī žults sekrēciju veicinošu un viegli spazmolītisku iedarbību, tomēr tā nav uzskatāma par līdzekli žultsakmeņu šķīdināšanai.
Austrumeiropas un Sibīrijas fitoterapijas avotos apses mizai tiek piedēvētas arī pretparazītu īpašības, īpaši attiecībā uz aknu helmintiem. Šī lietošana balstās reģionālajā praksē un atsevišķos pētījumos, taču starptautiskā klīniskā līmenī tā nav pietiekami nostiprināta, tādēļ uzskatāma par tradicionālu pielietojumu.
Mūsdienu pētījumos apses mizas un pumpuru ekstraktiem konstatēta izteikta antioksidatīva aktivitāte, kas papildina pretiekaisuma efektu. Laboratoriskos pētījumos aprakstīta arī antimikrobiāla iedarbība pret noteiktām baktērijām un sēnītēm, kas daļēji pamato tradicionālo lietojumu ādas un gļotādu iekaisumu gadījumos.
Atsevišķos eksperimentālos pētījumos aprakstīta viegla hepatoprotektīva iedarbība, kas saistīta ar antioksidatīvo mehānismu, taču klīniskā nozīme vēl tiek pētīta.
Parastās apses pumpuri satur fenoliskus savienojumus un sveķvielas ar pretiekaisuma un viegli antiseptisku iedarbību. No tiem gatavotas ziedes un eļļas izvilkumi tiek izmantoti ārīgi brūču, apdegumu, hemoroidālu mezglu un hronisku čūlu kopšanā. Iekšķīgi lietoti ūdens vai spirta izvilkumi tradicionāli izmantoti urīnceļu iekaisumu, locītavu sāpju un prostatas funkcionālu traucējumu gadījumos kā atbalstošs līdzeklis.
Starptautiskajā augu preparātu tirgū apses mizas ekstrakti, dažkārt, tiek iekļauti kombinētos līdzekļos labdabīgas prostatas hiperplāzijas simptomu mazināšanai un urīnceļu funkcijas atbalstam, balstoties uz pretiekaisuma un viegli diurētisko iedarbību.
Tautas medicīna
Tautas medicīnā apses mizas nostādinājumus lieto caurejas, saaukstēšanās un klepus gadījumos. Savelkošās un pretiekaisuma īpašības ļauj tos izmantot arī mutes dobuma skalošanai zobu sāpju vai smaganu iekaisuma gadījumā.Plašākā etnomedicīnas praksē apses miza tikusi lietota drudža, vielmaiņas traucējumu un dažādu hronisku slimību gadījumos. Šie pielietojumi jāvērtē kā tradicionāli un vēsturiski dokumentēti.
Svaigas vai kaltētas mizas novārījumi vannām izmantoti neiralģiju, radikulīta un reimatisku sāpju mazināšanai. Mizas pelni un pumpuru preparāti tradicionāli iekļauti ziedēs, ekzēmas un citu ādas kairinājumu gadījumos.
Lapu sula un jaunu lapu kompreses tautas medicīnā lietotas reimatisma, podagras un locītavu sāpju gadījumos, izmantojot to vieglo pretiekaisuma iedarbību.