Bioloģiskais apraksts
Blīgzna ir koks vai krūms, kurš spēj sasniegt 10-12m
augstumu. Jauniem augiem ir pelēcīgi- zaļa miza, augam pieaugot miza kļūst
brūna, zaudē apmatojumu, ārējie mizas slāņi saplaisā, tuvāk saknei parādās
sarkana pamatne starp plaisām. Blīgznas zari ir resni, jauniem augiem apmatoti,
zaļi- pelēki vai brūni- dzelteni, ar vecumu kļūstot trausli, gludi, brūni vai
pelēki. Auga lapas var būt dažādos izmēros un formās un pat atšķirties pēc
lapas virsmas. Tās izaug līdz 18cm garumā un 8cm platumā, taču var būt arī 6cm
garas un 2cm platas. No virspuses lapas ādainas, krunkainas, tumši- zaļas, no
apakšpuses- pelēki- samtainas. Pēc formas blīgznas lapas var būt apaļas,
olformas, eliptiskas, izstiepti- lancetveidīgas, ar zobotām vai viļņainām
malām. Mazie ziediņi izvietoti vārpveidīgās ziedkopās- skarās. Biezas,
apmatotas pa asi, blīgznas skaras var būt vīrišķas un sievišķas. Vīrišķās
ziedkopas sēdošas, sasniedz 6cm garumu, sievišķās uz īsām kājiņām un līdz 0.5cm
garas.
Auga augļi- reti apmatotas kārbiņas uz garām, apmatotām
kājiņām, kuras sasniedz 8mm garumu. Katrā kārbiņā ir līdz 18 sēkliņām.
Ievākšana un apstrāde
Ārstnieciskām vajadzībām izmanto auga mizu, lapas un
vīrišķās ziedkopas. Mizu ievāc sulu laikā, pašā pavasara sākumā, pirms sākusies
ziedēšana un atvērušies pumpuri. Mizu ievāc no 2-3 gadīgiem augiem, griežot
visu zaru, tad mizojot. Mizu klāj uz sietiem vai karina, labi vēdināmās un
ēnainās vietās. Izžāvētai mizai to liecot ir jāsprēgā un jāsalūst. Vasaras
sākumā var ievākt arī lapas un ziedkopas. Vīrišķās skaras ievāc aprīlī.
Gatavu drogu uzglabā papīra maisos, sausā telpā līdz 3
gadiem.
Ķīmiskais sastāvs
Blīgznas ķīmiskais sastāvs ir pietiekami labi izpētīts, īpaši attiecībā uz mizas fenoliskajiem savienojumiem. Auga mizā konstatēti tanīni, flavonoīdi un fenolglikozīdi, tostarp salicīns un tā atvasinājumi, kas ir farmakoloģiski nozīmīgākā savienojumu grupa. Mizā sastopamas arī rūgtvielas un askorbīnskābe. Lipīdu frakcijā identificēti dažādu taukskābju hidrolīzes produkti, tostarp laurīnskābe, miristīnskābe, pentadekānskābe, margarīnskābe (heptadekānskābe), arahīnskābe un heneikozānskābe, taču šie savienojumi netiek uzskatīti par galvenajiem terapeitiski aktīvajiem komponentiem.Lapās identificēti flavonoīdi, tanīni, rūgtvielas, askorbīnskābe un citi vitamīni, kā arī glikozīds salicīns, kura koncentrācija ir zemāka nekā mizā. Konstatēti arī katehīni un proantocianidīni, sveķvielas un slāpekli saturoši savienojumi. Atsevišķos pētījumos lapās aprakstīti arī gaistoši savienojumi, tomēr ēteriskās eļļas saturs nav raksturīgs vai izteikti augsts.
Vīrišķajās skarās atrastas miecvielas, rūgtvielas un sveķvielas, kā arī askorbīnskābe, salicīns, saponīni un organiskās skābes. Bioloģiski aktīvo vielu koncentrācija skarās parasti ir zemāka nekā mizā, taču to sastāvs ir kvalitatīvi līdzīgs.
Bioloģiski aktīvo vielu daudzums mizā, lapās un vīrišķajās skarās var būtiski mainīties atkarībā no veģetācijas fāzes, auga vecuma un augšanas vietas ekoloģiskajiem apstākļiem. Salicīna saturs mizā parasti ir augstāks agrā pavasarī, kas nosaka arī optimālo ievākšanas laiku ārstnieciskām vajadzībām.
Ārstnieciskās īpašības
Farmakoloģiskā perspektīva
Blīgznas farmakoloģisko iedarbību, galvenokārt, nosaka fenolglikozīdi, īpaši salicīns. Organismā tas metabolizējas līdz salicilskābei, kas nodrošina pretiekaisuma, vieglu pretsāpju un temperatūru mazinošu efektu. Pretdrudža darbība saistīta ar ietekmi uz termoregulācijas mehānismiem centrālajā nervu sistēmā, kā arī ar perifēro asinsvadu paplašināšanos un svīšanas pastiprināšanos, kas veicina siltuma atdevi. Dabīgā salicīna iedarbība parasti ir maigāka nekā sintētiskajiem salicilātiem.Flavonoīdi papildina pretiekaisuma darbību un var veicināt vieglu diurētisku efektu. Miecvielas nodrošina savelkošās īpašības, jo tās saistās ar gļotādu un ādas olbaltumvielām, veidojot aizsargkārtiņu. Šis mehānisms izskaidro lokālu pretiekaisuma efektu, nelielas asiņošanas mazināšanu un brūču dzīšanas veicināšanu. Blīgznas preparātu hemostatiskā iedarbība, galvenokārt, saistīta ar šo savelkošo efektu, nevis ar izteiktu sistēmisku asinsvadu sašaurināšanos.
Diurētiskā darbība ir viegla un uzskatāma par palīgefektu, nevis par primāru terapeitisku mehānismu. Smagu nieru patoloģiju vai hipertonijas gadījumā blīgznu nevar uzskatīt par pamatterapiju, bet tikai par iespējamu papildlīdzekli.
Tautas medicīna
Tautas medicīnā blīgznu plaši izmanto kā savelkošu līdzekli diarejas un gremošanas trakta darbības traucējumu gadījumā. Mizu lieto arī hemoroīdu simptomu mazināšanai, galvenokārt, lokāli vai iekšķīgi savelkošā efekta dēļ.Temperatūras mazināšanai un sviedru veicināšanai izmanto mizas novārījumus saaukstēšanās, gripas un drudža gadījumos. Lapas tradicionāli lieto kā palīglīdzekli elpceļu infekciju laikā. Galvassāpju mazināšana ir vēsturiski pamatota ar salicīna klātbūtni.
Mizas novārījumu izmanto mutes dobuma skalošanai smaganu asiņošanas gadījumā. Ārīgi lieto aplikācijas, vannas vai mizas pulveri brūču, čūlu, furunkulu un virspusēju apdegumu gadījumā, balstoties uz savelkošo un antiseptisko efektu.
Vēsturiskajos avotos minēta lietošana malārijas un helmintu infekciju gadījumā. Tāpat nostādinājums no vīrišķajām skarām tradicionāli izmantots sirds ritma traucējumu gadījumā.