Bioloģiskais apraksts
Mūžzaļš skujkoks, kurš izaug 25-40m augstumā. Koks
ir ar pelēcīgu mizu un konisku vainagu, Eglei ir virspusēja sakņu sistēma,
tāpēc ir viegli apgāžama vējainā laikā. Skujas ir četršķautņu, jaunas skujas ir
gaiši zaļas, vecākas tumši zaļas. Skujas vidēji 1.5-3 cm garas, izkārtotas uz
dzinumiem rindās un turas vidēji 6 gadus.
Apputeksnēšanās notiek maijā. Mātišķie augļi nobriest
rudenī, tiem ir iegarena forma līdz 14-15cm garumā un 4-5cm diametrā. Sēklas
olveida ar spicu galu, sarkani- brūnā krāsā, apmēram 4m lielas. Līdz ziemas
vidum, sēklas paliek čiekuros, no kuriem izbirst sākot no janvāra līdz martam.
Parastā egle sāk ražot sēklas sākot no 20-60 gadu vecumam, tas ir atkarīgs no
apstādījumiem, jo mazāk egles, jo ātrāk tās sāk ražot. Egle sēklas ražo reizi
4-5 gados. Egles vidējais mūža ilgums ir 200-300 gadi.
Egle ir prasīga pret augsni, tā neaugs sausās un
pārlieku mitrās vietās. Kamēr tā ir jauna, tā spēj augt arī apēnotā vietā.
Ievākšana un apstrāde
Ārstnieciskos nolūkos izmanto egles skujas, jauno dzinumu galotnītes, pumpurus, negatavos čiekurus un sveķus. Skujas un jaunās dzinumu galotnītes parasti ievāc pavasarī un vasaras sākumā, kad tajās ir augstākais vitamīnu, īpaši C vitamīna, un ēterisko eļļu saturs. Pumpurus vāc agrā pavasarī pirms tie atveras, savukārt, negatavos čiekurus var ievākt vēlāk, lai saglabātu flavonoīdus un sveķvielas. Sveķus iegūst gan kā svaigus, gan kā sacietējušus, tos izmanto dažādu līdzekļu sagatavošanai, piemēram, uzlējumos, ziedēs vai sīrupos.
Pēc ievākšanas skujas, dzinumu galotnītes un pumpurus parasti žāvē ēnā, labi vēdināmā vietā, lai saglabātu aktīvās vielas un izvairītos no pelējuma. Sveķus var uzglabāt sausā, tumšā vietā ilgāk, jo tie saglabā farmakoloģisko aktivitāti pat vairāku gadu garumā. Šāda apstrāde atbilst ne tikai vietējai praksei Latvijā, bet arī atbilst pasaules fitoterapijas literatūrā ieteiktajiem principiem.
Ķīmiskais sastāvs
Negatavos egles čiekuros, pumpuros un skujās ir koncentrēts augsts ēterisko eļļu, miecvielu, sveķvielu un karotīna saturs, kā arī mikroelementi, tostarp dzelzs, mangāns, varš un alumīnijs. Parastās egles skujās un mizā ir miecvielas, askorbīnskābe un dažādi minerālie sāļi. Askorbīnskābes daudzums būtiski atkarīgs no egles augšanas vietas un var sasniegt 300–400 mg % svaigā materiālā. Miecvielu saturs egles mizā vidēji svārstās no 7-16 %.
Egles sveķi satur kompleksu terpentīnu un ēterisko eļļu maisījumu, kā arī skudru un dzintara skābi. Šie komponenti nodrošina gan pretmikrobu, gan kairinājumu mazinošas īpašības, kas izskaidro egles lietošanu tradicionālajā un mūsdienu fitoterapijā. Šis ķīmiskā sastāva profils atbilst starptautiski publicētajiem datiem par Picea abies farmakoloģiski aktīvajām vielām.
Ārstnieciskā nozīme
Farmakoloģiskā perspektīva
Jauno čiekuru un pumpuru izvilkumi satur ēteriskās vielas, miecvielas un fitoncīdus, kas nodrošina pretmikrobu, pretsāpju, spazmolītisku un vieglu desensibilizējošu iedarbību. Skujas ir bagātas ar askorbīnskābi un karotīnu, kā arī hlorofilu, kas veicina vielmaiņu un asinsriti, stimulē urīna un žults izdalīšanos, kā arī piedāvā vieglu baktericīdu efektu. Tādējādi skuju un pumpuru preparāti ir ieteicami kā atbalsts urīnvadu un gremošanas sistēmas veselībai.Tautas medicīna
Tautas lietošanā no egles pumpuriem gatavo novārījumus un sīrupus, kuri tradicionāli tiek izmantoti bronhīta, hroniska plaušu iekaisuma, plaušu tuberkulozes un citu elpceļu slimību ārstēšanai. Tie veicina urīndzenošas, žults dzenošas, atkrēpošanu veicinošas, pretsāpju un sviedru dzenošas reakcijas, kā arī tiek izmantoti reimatisma, podagras, nierakmeņu, tūskas un ādas slimību ārstēšanai.Jaunās skujas un pumpurus tautas medicīnā lieto arī ārīgi vannās, lai mazinātu muskuļu saspringumu, nervu spriedzi un iekaisumus. Egles sveķi tiek izmantoti lokāli furunkulu un pūžņojošu brūču ārstēšanā, kā arī kombinācijās ar citiem līdzekļiem ziedēs un smērēs. Jaunie čiekuri var tikt novārīti kā līdzeklis angīnas, tonzilīta, laringīta, traheīta un rinīta simptomu atvieglošanai.