Bioloģiskais apraksts
Parastā ieva ir koks vai masīvs krūms 5-8m augsts, ar brūnu
kraupainu mizu un balti dzeltenām porām. Lapas (6-15cm garas, 2.5-5cm platas), uz
īsiem kātiem, izkārtotas pamīšus, ovālas vai izstieptas, galos smailas, pamatnē
noapaļotas- ķīļveida. Vietā, kur lapas kāts savienojas ar lapu, redzami pāris
dziedzerīši. Ziedi balti un aromātiski (diametrā 1-1.5cm), savākti blīvās
ziedkopās. Auglis- kaulenis (6-7mm diametrā) ar izteikti savelkošu garšu. Auga
visai virszemes daļai piemīt, tai raksturīga rūgtena smarža. Augs zied aprīlī-
maijā. Augļi nogatavojas augustā- septembrī.
Ievākšana un apstrāde
Zinātniskajā medicīnā ārstnieciskam nolūkam izmanto parastās
ievas augļus, kuri ievākti to pilnīgas nobriešanas laikā. Gatavas ogas ievāc
sausā laikā, atdala no piemaisījumiem (lapām, ogu kātiem) un žāvē saulē vai
piespiedu žāvētājos nepārsniedzot 40-50C. Der zināt, ka kauliņiem ir jāpaliek
veseliem, lai no tiem neizdalītos amigdalīns, kurš var radīt saindēšanos,
fermentācijas rezultātā kļūstot par benzaldehīdu, ciānūdeņražskābi un glikozi.
Uzglabājama droga līdz 5 gadiem.
Ārstnieciskam nolūkam izmanto arī ziedus, lapas un mizu.
Mizu ievāc agrā pavasarī, to žāvē labi vēdināmā un apēnotā vietā vai piespiedu
žāvētājos, nepārsniedzot 40C temperatūru. Ziedus ievāc maijā un žāvē labi
vēdināmā un ēnainā vietā, nepakļaujot augstām temperatūrām.
Ķīmiskais sastāvs
Parastās ievas augļu mīkstumā atrodams neliels cukura daudzums (ap 5%), organiskās skābes (<0,57%), galvenokārt, ābolskābe un citronskābe, kā arī miecvielas (<0,48%), krāsvielas, vitamīns C, karotīns un mikro- un makroelementi, tostarp kobalts un varš. Sēklās atrodas glikozīds amigdalīns (<1,5%), kas hidrolīzes ceļā var pārveidoties par ciānūdeņražskābi.
Lapās ir askorbīnskābe (~200 mg%), ciānūdeņražskābe (<0,06%) un glikozīdi, piemēram, amigdalīns un prunozīns, kas piešķir augam raksturīgo aromātu. Auga mizā konstatēts amigdalīns (<2%), brīvā ciānūdeņražskābe (~0,1%), glikozīds prulaurazīns un miecvielas (<3%).
Visās auga daļās ir fitoncīdi, kuri nodrošina pretmikrobu aktivitāti, ietekmējot gan baktērijas, gan sēnes un daudzšūnu organismus. Pateicoties šīm īpašībām, no ievas izvairās arī dažādi kaitēkļi, piemēram, ērces. Lielā mērā ievas fitoncīdās iedarbības pamatā ir ciānūdeņražskābe, kas var inhibēt skābekļa pieejamību audiem mikroorganismos.
Ārstnieciskā nozīme
Farmakoloģiskā perspektīva
Parastās ievas augļus izmanto novārījumu veidā, lai atvieglotu caureju un diareju, kurai nav infekcioza rakstura, kā arī citas gremošanas trakta darbības novirzes. Pamata farmakoloģiskās īpašības nodrošina augā esošās miecvielas, galvenokārt, kondensētie tanīni, kas atrodas ogās. Turklāt, augļos esošais cianogēnais glikozīds amigdalīns mazās koncentrācijās var izrādīt pretkancerogēnu iedarbību, kā pierādīts dažos eksperimentālos pētījumos.Gatavi augļi demonstrē baktericīdu, pretiekaisuma un vitamīnu aktivitāti, veicinot gremošanas trakta funkciju normalizēšanu. Augļos esošie antociāni darbojas kā P-vitamīna analogs, stiprinot asins kapilārus un veicinot mikrocirkulāciju.
Parastās ievas miza iedarbojas temperatūras mazinoši un veicina sviedru izdali, kamēr lapas satur vitamīnus un fitoncīdus, kas uzlabo imūnreakciju. Ziediem piemīt pretiekaisuma īpašības un tie veicina brūču dziedēšanu.
Tautas medicīna
Tautas medicīnā parastās ievas lietošana ir daudz plašāka nekā oficiālajā fitoterapijā. Ziedus, lapas un mizas izmanto līdzvērtīgi augļiem, katru atbilstoši to iedarbības spektram.Mizas novārījumu lieto kā sviedru dzenošu, urīna dzenošu un pretcaurejas līdzekli. Ārīgi to pielieto acu slimību ārstēšanā, kā arī radikulīta gadījumā, ierīvēšanai un masāžām.
Lapas tēju vai nostādinājumu izmanto elpceļu iekaisumu, bronhīta, reimatisma un saaukstēšanās slimību ārstēšanai. Lapu nostādinājumu lieto arī mutes dobuma skalošanai, lai mazinātu gļotādas iekaisumu. Veselas lapas tautas medicīnā mēdz izmantot lokāli uz trūcēm un ādas iekaisumiem, kā savelkošu un dziedinošu līdzekli.