Bioloģiskais apraksts
Parastās irbenes (Viburnum opulus L.) dzimta sevī
iekļauj ap 200 krūmiem un koku veidiem. Lielākā daļa šī auga sugu nāk no Ķīnas
un Japānas.
Krūmāji izaug 1.5-3m augstumam. Ogas ir spilgti
sarkanas. Zied no maija līdz jūnijam, augļi nogatavojas augustā- septembrī.
Ievākšana un apstrāde
Auga mizu ievāc agrā pavasarī, sulu laikā, no nozāģētiem kokiem. Ievākt var arī rudenī, līdz lapas sāk mainīt krāsu, taču svarīgi izvēlēties jaunus zarus un neveikt mizošanu no veciem stumbriem. Svaigo mizu apvītina gaisā un pēc tam žāvē žāvskapī nepārsniedzot 50 °C.
Ogas ievāc septembrī–oktobrī sausos laika apstākļos, pirms salnām, apvītinot un žāvējot žāvskapī nepārsniedzot 40 °C. Pēc sasalšanas ogas ievērojami zaudē savu ārstniecisko vērtību.
Nereti ārstnieciskam nolūkam izmanto arī lapas un ziedus, tos ievāc maijā un jūnijā, žāvē labi vēdināmā vietā vai žāvskapī 40 °C temperatūrā un uzglabā tumšā, vēsā vietā.
Ķīmiskais sastāvs
Irbenes mizā ir atrasts rūgtais glikozīds viburnīns, iridoīdie glikozīdi (opulusiridoīds, acetilopulusiridoīds), pirokatehīnu grupas miecvielas (2%), sveķvielas (<6%), organiskās skābes (skudrskābe, etiķskābe, izobaldriānskābe, kaprīnskābe, kaprilskābe, eļļskābe, linolskābe, cerotīnskābe, palmintskābe), sterol un to atvasinājumi (fitosterīns, fitosterolīns), flavonoīdi, triterpēna saponīni (~6%, ursulskābe, oleanolskābes, oleanonskābes un hederogēnskābes), cukurs, fenolkarbonskābes (hlorogēnskābe, neohlorogēnskābe, kafijskābe), kumarīni (skopoletīns, eskuletīns un to glikozīdi), vitamins C un K.
Irbenes ogās ir pektīnvielas, antociāni, cukuri (<32%), organiskās skābes, miecvielas, mikro un makro elementi, karotīns un vitamīns C, K, P. Sēklās ir daudz taukskābju <21%.
Ārstnieciskā nozīme
Farmakoloģiskā perspektīva
Irbenes miza iegūst savas ārstnieciskās īpašības, galvenokārt, pateicoties tajā esošajiem iridoidāliem glikozīdiem, kas nodrošina spēcīgu pretiekaisuma, antiseptisku un spazmolītisku efektu. Mizas preparāti iedarbojas savelkoši, urīndzenoši un atsāpinoši, palīdz mazināt nervu sistēmas spriedzi, veicina tauku vielmaiņu un ilgstoši lietojot, var samazināt holesterīna līmeni asinsvados. Novārījumus lieto iekšķīgi, lai apturētu iekšējo asiņošanu, palielinātu dzemdes tonusu un sašaurinātu asinsvadus, vienlaikus radot nomierinošu efektu.Irbenes ogās esošais askorbīnskābes daudzums padara tās par vērtīgu vitamīnu avotu, īpaši kombinācijā ar citiem augļiem. Ogas uzlabo sirds muskuļa kontrakcijas spēju, pastiprina urīndzenošo un žults dzenošo efektu, palīdz dziedēt brūces un kalpo kā pretiekaisuma līdzeklis. Tomēr ogas nav ieteicamas cilvēkiem ar podagru vai dažādām nieru slimībām.
Ziedu un lapu novārījumi sniedz pretiekaisuma, asins apturošu un sviedrējošu efektu, un tos izmanto kakla skalošanai angīnas un augšējo elpceļu iekaisumu gadījumos. Sēklas, pateicoties tonizējošajai iedarbībai, dažkārt, lieto kā kafijas aizvietotāju. Šķidrie ekstrakti, mizas novārījumi un 10–20% atšķaidīta ogu sula tiek pielietoti infekciozās alerģijas, fotodermatīta un dažādu ādas slimību ārstēšanā, piemēram, furunkulozes, karbunkulu vai ekzēmas gadījumos. Novārījumos mazgā bērnus ar pseidofurunkulozi, savukārt, ogu sulas aplikācijas izmanto psoriāzes ārstēšanā.
Tautas medicīna
Par irbenes ārstnieciskajām īpašībām jau sen zināja tautas dziednieki, un tās aprakstītas zāļu grāmatās jau 16. gadsimtā. Ogas un ziedus tautas medicīnā izmanto medū, cukura sīrupos un uzlējumos, lai nomierinātu nervu sistēmu, kā arī hipertonijas un aterosklerozes gadījumos. Ogas palīdz arī profilaktiski, piemēram, barības vada ļaundabīgu audzēju ārstēšanā.Žāvētas ogas tradicionāli lieto kā kafijas aizvietotāju, vienlaikus regulējot gremošanu, bet ogu sulu izmanto arī pārtikas un vilnas krāsošanā- ogas piešķir sarkanīgu toni, bet miza melni zaļu. Irbeni pielieto iekšķīgi- hemoroīdu, gastrīta, kolīta, aknu, kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas gadījumos, gan kā stiprinošu līdzekli tūskas gadījumos, ko izraisa sirds vai nieru darbības traucējumi. Ārīgi to lieto ādas slimību ārstēšanai un deguna asiņošanas apturēšanai.