Bioloģiskais apraksts

Latvijā, savvaļā, parasto īvi var sastapt Kurzemes piejūras zonā, taču der zināt, ka īve ir ļoti rets koks un tas ir aizsargājams. Vēl jo vairāk, koks ir ļoti lēnaudzīgs un tas izaug ne vairāk kā 1m, 10 gadu laikā. Tāpēc, satiekot parasto īvi savvaļā, neaiztiekam to. Šis koks ir arī ļoti jūtīgs uz apkārtējo vidi un pat nelielas izmaiņas tajā, spēj šo koku smagi ietekmēt. Teiksim, arī bez palīdzības šim kokam nav pārāk viegli pie mums dzīvot.

Parastā īve ir lēnaudzīgs skujkoks vai arī blīvs krūms. Sakņu sistēma šim kokam ir labi attīstīta, līdz ar to tas samērā viegli pielāgojas dažādiem dzīves apstākļiem. Skeleta zari kokam ir vertikāli un iet taisni uz augšu. Kroņa forma ir olveida, daudzgalotņu (kokam) un krūzveida (krūmam).

Miza ir plāna, sarkani brūnā krāsā, ar atslāņojošām plāksnītēm. Īves lapas ir lineāras, saspiestas, ādainas, izvietotas uz īsiem lapu kātiņiem. Parasti īve ir divmāju koks. Vīrišķie čiekuriņi ir apaļi, vientuļi, sēdoši lapu pazarēs, dzinuma apakšpusē. Sievišķie ģeneratīvie orgāni izvietoti tāpat! Sēklas segtas ar gaļīgu, sulīgu sarkanas krāsas apvalku- arillus jeb sēklsedze, glāzes formas, diametrā 5-8mm.

Parastā īve nobriedina savus augļus sezonā, tie nokrīt rudenī un tos iznēsā putni. Visas auga daļas, izņemot sēklsedzi ir indīgas.

Ievākšana un apstrāde

Ārstnieciskām vajadzībām ievāc koka skujas un ogas, kad tās nobriest. Ievākto žāvē ēnainā un labi vēdināmā vietā. Uzglabā hermētiski slēgtā tarā, vietā kurai nepiekļūst saules stari. Svarīgi! Uzglabā atsevišķi no citām ārstnieciskajām drogām, jo praktiski visas auga daļas ir indīgas!

Ķīmiskais sastāvs

Īves skujās ir atrasti dažādi alkaloīdi, tostarp taksīns un tā atvasinājumi, efedrīns, kā arī diterpenoīdi, lignāni, taksirezinols un citi atvasinājumi. Turklāt, tajās sastopami antociāni, steroīdi, seskviterpenoīdi, sekvoijflavoni un ginkgetīns, kas kopā veido auga kompleksu bioķīmisko profilu.

Ārstnieciskā nozīme

Farmakoloģiskā perspektīva

Īves skujās esošie alkaloīdi, īpaši taksāni, ir pamats modernas vēža terapijas citostatiskiem līdzekļiem, kas tiek lietoti plaušu, krūts dziedzera, prostatas, olnīcu, ādas un dažādu gremošanas trakta vēžu ārstēšanā. Auga bioķīmiskie komponenti demonstrē spēcīgu iedarbību šūnu proliferācijas regulācijā, un tie ir pētīti kā vēža šūnu augšanas inhibitori.

Tautas medicīna

Tradicionāli izmanto īves skujas un koksni ārējai lietošanai, gatavojot novārījumus un uzlējumus, kas tiek pielietoti kā tonizējoši un ādas kopšanas līdzekļi. Vietējās tautas medicīnas praksē īves līdzekļus lietoja reimatisma, podagras, dažādu dermatītu, ādas mikozes un bronhīta simptomu mazināšanai, kā arī mutes dobuma un augšējo elpceļu nomierināšanai. Parasti šī auga preparātus nelieto iekšķīgi.

 Nav ieteicams lietot

Jaunajos dzinumos, mizā un lapās atrodams alkaloīds taksīns (Proansamycin X), kas ir toksisks cilvēkiem un dzīvniekiem. Sastāvā ir arī efedrīnam līdzīgais alkaloīds, kas var ietekmēt centrālo nervu sistēmu, paātrināt sirdsdarbību un palielināt asinsspiedienu. Glikozīds taksikatīns var bojāt gremošanas trakta gļotādu un ilgstoši lietojot radīt anēmiju. Der zināt, ka jo vecāka īve, jo tā ir toksiskāka.

Saindēšanās ar īvi var izpausties ar nelabumu, vemšanu, caureju, vājumu, vēdera sāpēm, miegainību, drudzi, elpas trūkumu un sirdsdarbības traucējumiem. Smagos gadījumos letāls iznākums var iestāties īsā laikā. Bīstamība slēpjas tajā, ka sākotnējie simptomi var līdzināties gripas gadījumam, kas aizkavē medicīnisku iejaukšanos un palielina risku nopietnām sekām.

Lasīt par parasto kadiķi ->