
Iepazīstoties ar šo rakstu, lūgums, nemēģināt
nomizot dzīvus un spēcīgus ozolus, bet gan ievākt mizas cirsmās, no kādiem
lauztiem zariem un līdzīgi!
Bioloģiskais apraksts
Parastais ozols ir koks, kurš spēj izaugt 20-30m augstumā,
ar spēcīgu un dziļu mietveida sakņu sistēmu. Jaunu dzinumu mizas krāsa olīvu
brūna, ar gadiem kļūst sudraboti pelēka, un jau uz veciem kokiem tā kļūs spēji
brūni pelēka- klāta dziļām grumbām.
Lapas ozolam izkārtotas pamīšus uz īsiem lapu kātiem, lapas
plūksnaini daivainas, apgriezti olformas (7-15cm garas, ar izņēmumiem), ar “ausītēm”
pamatnē. Daivas nevienādas, vesela, parasti notrulinātas.
Ziedi divdzimuma, taču abu dzimumu ziedi attīstās uz viena
koka. Auglis ozolam ir ozolzīle, brūni dzeltenā krāsā. Augs zied mirklī, kad
tam sāk plaukt lapas, aprīlis- maijs, taču tas notiek tikai sākot ar 40- 60
gadu vecumu. Augļus nobriedina septembra
beigās- oktobra sākumā. Ozols ir izteikts gaismas mīlis un tas neaugs kādā
augsnē pagadās. Labā augsnē un apstākļos ozols aug samērā ātri un nodzīvo
vairākus simtus gadus.
Ievākšana un apstrāde
Ārstnieciskam nolūkam izmanto jaunu koku un zaru mizu. Mizu ievāc sulu laikā, kas puslīdz sakrīt ar pumpuru plaukšanas mirkli. Ārstnieciskam nolūkam izmanto arī lapas un zīles.
Mizu vāc no zariem un koku stumbriem, kuri ir 2-5cm diametrā. Jāsaprot, ka tas nenotiek uz dzīva koka- ievākšanu veic no zāģētiem zariem vai tīrītām jaunaudzēm. Ievākšanu veic agrā pavasarī, tiklīdz sākas sulu laiks. Žāvē <50C temperatūrā, uzglabā hermētiskā, no saules pasargātā traukā. Derīga līdz 3 gadiem.
Lapas ievāc, kad tās ir nobriedušas, jūnijs-jūlijs. Žāvē izklātas uz sietiem, labi vēdināmā vietā vai piespiedu žāvētājos 35-40C temperatūrā. Uzglabā no saules pasargātā vietā. Derīgas līdz 2 gadiem.
Zīles ievāc tai mirklī kad tās ir nobriedušas un vēl atrodas kokā. Žāvēšanu veic piespiedu žāvētājos <50C, vai arī labi vēdināmā un no saules pasargātā vietā. Uzglabā hermētiski, no saules pasargātā traukā, ne ilgāk par 2 gadiem.
Ķīmiskais sastāvs
Ozola mizā ir ievērojams miecvielu saturs, aptuveni 10–20%, kā arī organiskās skābes, galvenokārt, galskābe un elagskābe. Tur sastopami arī pektīni, cukuri, flavonoīdi (piemēram, flabofēns), pentozāni un kvercetīns.
Ozolzīlēs ciete veido ap 40% no masas, miecvielas ir 5–8%, papildus ir olbaltumvielas, cukuri un augu tauki ap 5%.
Ozola lapās, galvenokārt, sastopami flavonoīdi (kvercetīns), miecvielas un pentozāni. Šis komplekss nodrošina augam spēcīgu pretiekaisuma, antioksidanta un saistīšanās spēju, kas izmantojama gan farmakoloģijā, gan tautas medicīnā.
Ārstnieciskā nozīme
Farmakoloģiskā perspektīva
Parastā ozola mizā esošo vielu komplekss iedarbojas spēcinoši, savelkoši, imunostimulējoši, kā arī pretiekaisuma un pretmikrobiāli. Galvenā iedarbība saistās ar miecvielu klātbūtni, īpaši pirogallu grupas savienojumiem, kas mijiedarbojas ar olbaltumvielām, veidojot aizsargslāni uz audu virsmas un pasargājot tos no ārējās iedarbības. Miecvielas spēj denaturēt patogēno mikroorganismu protoplazmiskās olbaltumvielas, tādējādi kavējot mikrobu attīstību. Papildus tam ozola mizā esošās organiskās skābes, flavonoīdi un pentozāni pastiprina pretiekaisuma iedarbību un veicina vietējo audu reģenerāciju.
Tautas medicīna
Tautas medicīnā ozola mizas novārījumi tradicionāli tiek lietoti dažādu gremošanas sistēmas traucējumu gadījumā, piemēram, pret caureju, cingu, saindēšanos ar sēnēm vai smagajiem metāliem, aknu, liesas vai nieru iekaisumu gadījumos. Tos pielieto arī mutes dobuma skalošanai angīnas gadījumā, lai stiprinātu smaganas, kā arī strutojošu brūču kopšanai un dažādu matu slimību ārstēšanai. Novārījumiem piemīt savelkoša, pretiekaisuma un pret strutu iedarbība, tie veido uz ādas virskārtas aizsargkārtu un kavē patogēno mikrofloru.Ozola mizas novārījumus izmanto faringīta, stomatīta, ādas slimību, apdegumu un kāju vanniņu gadījumos, lai mazinātu svīšanu un iekaisumu. Mizu preparāti bieži tiek lietoti arī maisījumos dzemdes erozijas, dzemdes noslīdēšanas, vulvovaginīta, trihomonadīta un kolīta ārstēšanai. Pasaules literatūrā ir dokumentēta arī ozola mizu lietošana kā pretiekaisuma un savelkošu līdzekli dermatīta, ekzēmas, aknes, izsvīdumu un apsaldējumu gadījumos. Ozola mizas īpašības ir pierādītas arī mūsdienu pētījumos, kur tiek uzsvērts to antioksidanta efekts, pretmikrobiālā iedarbība un spēja veicināt vietējo audu atjaunošanos, kas pilnībā atbilst tautas medicīnā novērotajām funkcijām.
Papildus mizai, tautas medicīnā plaši izmanto arī ozola zīles, kuras satur cieti, miecvielas, olbaltumvielas, cukurus un augu taukus. Tās lieto kā savelkošu līdzekli, pretiekaisuma un pretcaurejas preparātu, kā arī gremošanas trakta stiprināšanai. Zīļu pulveri vai novārījumus tradicionāli izmanto diarejas, meteorisma un kuņģa čūlu gadījumos, kā arī, lai uzlabotu vielmaiņu un pastiprinātu organisma tonusu.
Ozola lapas satur kvercetīnu, miecvielas un pentozānus, un tās tautas medicīnā lieto ārēji brūču, čūlu, ekzēmu un iekaisumu ārstēšanai. Novārījumi no lapām tiek pielietoti kā kompreses, vanniņas vai mutes dobuma skalošanai, palīdzot mazināt iekaisumu, asiņošanu un ādas jutīgumu. Jaunās dzinumu lapas un dzinumi satur līdzīgus bioaktīvos savienojumus kā miza un lapas, un tos izmanto novārījumos vai izvilkumos, lai ārstētu gremošanas trakta traucējumus, urīnpūšļa problēmas un aknu slimības, kā arī vietēji iekaisumus un ādas bojājumus.
Kopumā ozola dažādu auga daļu preparāti- miza, zīles, lapas un jaunie dzinumi nodrošina plašu farmakoloģisko un terapeitisko spektru, apvienojot savelkošas, pretiekaisuma, antibakteriālas, imūnstimulējošas un gremošanu veicinošas īpašības, kas ir novērotas gan tradicionālajā praksē, gan mūsdienu literatūrā.