Bioloģiskais apraksts
Persiks ir neliels (3-5m) vasaras zaļš koks. Auga vainags plats līdz pat 6m diametrā, kas bieži veicina koka nolūšanu, augļu svara dēļ. Stumbra miza sarkanīgi brūna, zvīņaina. Lapas izstiepti lancetveida, izkārtotas pamīšus, viegli zobotas, smailu galu. Ziedi rozīgi. Ziedēšana sākas martā- aprīlī un ilgs 12 dienas. Ziedi parādās vienlaicīgi ar lapām vai pat pirms tām. Agrās šķirnes persiki pēc ziedēšanas augļus nobriedina 3 mēnešu laikā, vidēji agrās šķirnes 3-4 mēnešu laikā, vēlās šķirnes pēc 4-5 mēnešiem.
Auglis paliels, bumbveidīgas formas, samtaini apmatots kaulenis. Augļa mīkstums sulīgs, salds, aromātisks, balti zaļgans ar sārtumu. Kauls ciets, liels ar dziļi krokotu virsmu. Augļi spēj sasniegt pat 300gr.svaru, taču ir šķirnes arī ar mazākiem augļiem. Augļus koks sāk ražot 2-4 dzīves gadā.
Ievākšana un apstrāde
Ārstnieciskam nolūkam izmanto ziedus, lapas, augļus un sēklas.
Persika ziedus ievāc martā- aprīli, kad koks zied. Ievāc tikai sausā laikā. Uzglabā drogu vēdināmā tarā, ne ilgāk par diviem gadiem.
Sēklas atrodas kauliņu viducī. Lai tos izgūtu, kauliņus nākas salauzt. Iegūtās sēklas lieto svaigas vai žāvētas. Sēklas žāvē ēnā vai krāsnīs, nepārsniedzot 40C temperatūru. Tikai neaizmirstiet, ka sēklas veido bīstamus savienojumus.
Persika augļos ir cukurs (15%), šķiedrvielas (0.9%), olbaltumvielas (<0.9%), krāsvielas, organiskās skābes (vīnskābe, ābolskābe, citronskābe, hlorogēnskābe, hinīnskābe), mikroelementi (kalcijs, kālijs, magnijs, silīcijs, nātrijs, sērs, fosfors, alumīnijs, hlors, fluors u.c.). Augļos ir arī daudz vitamīnu B1, B2, B6, B15, A, C un E. Augļu ēteriskās eļļas sastāv no linalola esteriem- etiķskābes, skudrskābes, kaprilskābes un balderiānskābes.
Ķīmiskais sastāvs
Persiks parastais (Persica vulgaris) satur bioloģiski aktīvas vielas gan sēklās, gan mizā. Sēklās ir aptuveni 57% augu tauku, kuru galvenās sastāvdaļas ir oleīnskābe, stearīnskābe, palmitīnskābe un fitosterīni, piemēram, sitosterīns. Sēklās sastopama arī ēteriskā rūgtā eļļa, kā arī glikozīds amigdalīns (laetrils, B17), kas hidrolīzes procesā atbrīvo cianīdu (zilskābi), benzaldehīdu un glikozi. Šie savienojumi nodrošina gan raksturīgo rūgto garšu, gan farmakoloģiski aktīvās īpašības, piemēram, vieglu baktericīdu un pretdrudža efektu, taču cianīda potenciālā toksicitāte prasa piesardzību lietošanā.Persika miza satur flavonoīdus, galvenokārt, persikozīdu un naringenīnu, kuriem piemīt pretiekaisuma, antioksidanta un antivielu modulējoša aktivitāte. Šie savienojumi atbalsta imūnsistēmu, palīdz mazināt iekaisuma procesus un nodrošina šūnu aizsardzību pret oksidatīvo stresu.
Ārstnieciskā nozīme
Farmakoloģiskā perspektīva
Persika (Persica vulgaris) preparātiem piemīt plašs farmakoloģisko iedarbību spektrs. Polifenolus saturošie lapu ekstrakti stimulē imūnsistēmu- palielinot neitrofilu un makrofāgu fagocitāro aktivitāti, veicinot antivielu izstrādi un T-limfocītu skaita pieaugumu. Šie ekstrakti darbojas arī kā antioksidanti, aizsargājot šūnas no brīvo radikāļu radītā oksidatīvā stresa un novēršot priekšlaicīgu šūnu novecošanos.Pētījumos pierādīta persika lapu pozitīvā ietekme onkoslimniekiem – novārījumi uzlaboja pacientu vispārējo stāvokli pēc ķīmijterapijas, taču populārais B17 vitamīns jeb amigdalīns, lai gan agrāk tika izpētīts kā pretvēža līdzeklis, mūsdienu literatūrā tiek uzskatīts par riskantu un neefektīvu, jo no tā veidojas indīgs cianīds.
Eksperimentāli pierādīta arī persika lapu un sēklu efektivitāte ginekoloģijā- ilgstoša lietošana 3-5 mēnešu periodā samazināja mastopātijas simptomus, adenomiozi un normalizēja menstruālo ciklu. Persika preparāti paaugstina hemoglobīna saturu asinīs, tādējādi noderot anēmijas gadījumā.
Sēklu eļļa demonstrē pozitīvu ietekmi ārstējot priekšdziedzeri, tuberkulozi, disbakteriozi, konjunktivītu, parodontozi un stomatītu. Augļu mīkstums satur kāliju un citus minerālus, kas veicina imunitāti, mazina stresu un toksīnu iedarbību organismā.
Tautas medicīna
Tautas medicīnā, īpaši Āzijā, persika lapu novārījumus izmanto reimatisku sāpju, galvas sāpju, gremošanas trakta traucējumu, gastrīta un aizcietējumu ārstēšanai. Lapām piemīt urīndzenoša un caureju veicinoša iedarbība. Lapu un ziedu novārījumi tiek pielietoti cukura diabēta, nierakmeņu profilaksē un kā prethelmintu līdzekļi. Sasmalcinātas lapas izmanto brūču un apdegumu ārstēšanai, savukārt, ārīgi novārījumu pielieto vannās, lai mazinātu ekzēmu, kašķi, neirodermatītu, abscesus un furunkulus.Persika sēklu eļļa tiek lietota ādas slimību un mutes dobuma iekaisumu ārstēšanai, tai skaitā haimorīta un konjunktivīta gadījumos. Augļi ir noderīgi enterokolīta, gastrīta un aknu slimību profilaksē un atbalstā, kā arī sirds slimniekiem pateicoties kālija saturam.
Senatnē persika mizas un sēklu novārījumus lietoja drudža, hroniska bronhīta, gripas, astmas un saaukstēšanās gadījumos.