Pīlādzis parastais
SORBUS AUCUPARIA L.

Bioloģiskais apraksts

Parastais pīlādzis ir koks, kurš spēj sasniegt 20m augstumu, retāk krūmājs, ar pašķidru vainagu un gludu, pelēcīgu mizu.

Augi balti, sakopoti ziedkopās 8-15cm diametrā, ziedi pieclapu ar rūgtu mandeļu smaržu. Augļi ovāli vai apaļi, sulīgi, oranži vai sarkani, skābi un rūgtgani pēc garšas. Pēc pirmajām salnām rūgtums no ogām izzūd.

Ievākšana un apstrāde

Pamatā izmanto augļus (Sobri fructus), kurus ievāc augustā un septembrī, pirms salnām. Svarīgi, ievācot pīlādžus ir nelauzt tā zarus. Ogas attīra no kātiņiem, tālāk gatavo sīrupus, ievārījumus, uzlējumus vai žāvē labi vēdināmās telpās vai krāsnīs nepārsniedzot 60C.

Ķīmiskais sastāvs

Parastā pīlādža (Sorbus aucuparia L.) ogas ir īpaši bagātas vitamīniem- satur C, E, B1, B2, P, PP, K, kā arī karotinoīdus un folijskābi. Flavonoīdu un brīvo aminoskābju saturā pīlādža ogas pārsniedz lielāko daļu citu ogu kultūru- ogās atrastas 18 brīvās aminoskābes, no kurām astoņas ir neaizvietojamas, kā arī rutīns, kvercetīns un izokvercetīns.

Ogas satur cukurus: glikozi līdz 3,8%, fruktozi līdz 4,3%, saharozi līdz 1%, kā arī sorbīta spirtu līdz 25%. Papildus sastāvdaļām tajās ir miecvielas līdz 0,3%, antocianīni, fosfolipīdi, pektīnvielas līdz 2%, organiskās skābes, rūgtvielas, sorbīta un parasorbīta skābe, neliels daudzums ēteriskās eļļas, kā arī mikro- un makroelementi.

Pīlādža lapās dominē C vitamīns un flavonoīdi, sēklās ir līdz 22% tauku eļļas un glikozīds amigdalīns, bet mizā – miecvielas.

Ārstnieciskā nozīme

Farmakoloģiskā perspektīva

Pateicoties augstai vitamīnu koncentrācijai, parastā pīlādža (Sorbus aucuparia L.) ogu nostādinājums iedarbojas spēcinoši uz organismu, vienlaikus paaugstinot diurēzi, veicinot žults sekrēciju un nedaudz ietekmējot asinsspiedienu. Medicīnā tās augļus izmanto kā polivitamīnu avotu, tonizējošu līdzekli, kā arī profilaktiski pret skorbutu.

Pīlādža augļi iedarbojas asins atjaunojoši, veicina sviedru izdalīšanos un palīdz mazināt sāpes. To bioloģiskā aktivitāte veicina toksīnu neitralizāciju, uzlabo asinsvadu elastību, iedarbojas pret iekaisumiem gremošanas traktā, stimulē kuņģa sulas izdalīšanos, uzlabo apetīti un regulē taukvielu metabolismu (samazinot tauku uzkrāšanos aknās). Pīlādžu ogu flavonoīdi ir pierādīti kā antioksidanti, kas veicina organisma aizsardzību pret oksidatīvo stresu.

Sorbīts, sorbīta skābe un organiskās vielas augļos atbalsta aknu funkcijas un aizsargā aknu šūnas. Cukura diabēta pacientiem pīlādžu ogas ir vērtīgs vitamīnu avots, un sorbīts ogās ir nekaitīgs saldinātājs, kas daudzās valstīs tiek izmantots kā cukura aizvietotājs. Augļos esošās pektīnvielas palīdz veidot želejveidīgu masu, kas kavē ogļhidrātu rūgšanu zarnās, saista endogēnos un eksogēnos toksīnus un veicina to izvadīšanu.

Žultsdzenošās īpašības pamatā saistītas ar sorbītu un sorbīta skābi, kas palīdz samazināt holesterīna un tauku uzkrāšanos aknās, kā arī mazināt aizcietējumus. Gatavās ogās esošie C un P vitamīni ļauj tās izmantot aterosklerozes, hipertensijas un hemoroīdu profilaksei, kā arī endogēno toksīnu neitralizēšanai.

Tautas medicīna

Tautas medicīnā pīlādzis tiek plaši izmantots aknu un žults pūšļa slimību ārstēšanai. Svaigas ogas iesaka ēst aknu akmeņu profilaksei, ogu sula tiek lietota kā žults dzenošs līdzeklis un kuņģa sulas stimulators, bet žāvētas ogas – dizentērijas ārstēšanai.

Nostādinājumus, novārījumus un sulas lieto gremošanas traucējumu, hepatīta, hepatoholescīta un apgrūtinātas žults izdalīšanās gadījumā. Pīlādžu ogas ir noderīgas hroniska aizcietējuma, resnās un tievās zarnas atonijas, nierakmeņu, cistīta un urīnvadu slimību gadījumā. Ogas darbojas arī kā asins atjaunojošs līdzeklis, mīkstina vēdera izeju un palīdz drudža gadījumā.

Ogas un ziedus lieto avitaminozes, vielmaiņas traucējumu, reimatisma un saaukstēšanās gadījumos, kur tie darbojas arī kā sviedru dzenoši līdzekļi. Novārīta miza tiek pielietota hipertensijas ārstēšanā.

Pīlādžu ogas un ziedi palīdz stiprināt organismu un profilaktiski mazināt sirds slimību risku. Ziedu novārījumus izmanto aknu un sieviešu reproduktīvo orgānu slimību ārstēšanā. Svaigas lapas un ogas tradicionāli lieto arī skrofulozes terapijā.

Nav ieteicams lietot

Pīlādža ogas un preparātus nav ieteicams lietot cilvēkiem ar paaugstinātu asins recēšanu vai tendenci veidoties trombiem, kā arī pacientiem ar išēmiskās sirds slimības vēsturi. Jāuzmanās arī cilvēkiem ar paaugstinātu kuņģa skābumu vai hronisku gastrītu, jo ogu lietošana var pastiprināt kuņģa gļotādas kairinājumu.

Lasītāju receptes

Nr.1

Gatavas ogas rudenī sēņojot salasu mežā. Pārlasu un sausas ogas maisiņā aizsienu un saldētavā. Piemirstu uz kādu laiku. Kad sāk traucēt, un esmu tikusi galā ar visām pārējām ogām, beram sasalušās pīlādžogas katlā, pielejam pusglāzi ūdens un vāram...labu laiku, līdz ogas atlaižas un uzvārās. Neaizmirstiet laiku pa laikam apmaisīt. Kad ogas mīkstas, pašķīdušas, tas jāizberž caur sietu. Biezeni liek atpakaļ uz uguns un pēc garšas pievieno cukuru. Šīs ir tās ogas, kurām man vienmēr cukurs liekas par maz... Karstu pilda burkās, aizgriež un patur atkal vēkšpēdus kamēr atdziest. Šis gan būs saželējušas un apgriežot atpakaļ, pasit burku pret galdu, lai nostājas savā vietā.

Lasīt par mājas plūmi ->