Bioloģiskais apraksts
Melnais plūškoks ir krūms vai neliels koks, kurš sasniedz
augumu 2-6m. Jaunie zari ir zaļi, pēc tam tie kļūst pelēcīgi- brūni, ar lielu
daudzumu dzeltenu poru. Lapas izkārtotas pretēji (20-30cm garas), saliktas no
3-7 lapiņām uz īsiem kātiem, izstiepti olveida, smailas ar platu ķīļveida
pamatni, lapas mala nevienmērīgi zobota. Lapas virspuse tumši zaļa, apakšpuse
gaišāka. Ziediņi maziņi, dzelteni balti, sēdoši vai uz ziedkātiem, izvietoti
lielās vairogveida ziedkopās.
Auglis- sulīgs, ogveidīgs kaulenis melnā krāsā. Zied maijā
un jūnijā, nogatavina augļus augustā- septembrī. Melni violetie augļi nobriest
vēlu, septembra beigās, dažkārt turas pat līdz novembrim, kad lapas jau ir kļuvušas
dzeltenas. Melnais plūškoks ir ēnas izturīgs augs. Vairojas veģetatīvi, ar
saknes dzinumiem vai sēklām.
Svarīgi! Bez ziedu un ogu periodā, melno plūškoku ir sarežģīti atšķirt no sarkanā plūškoka, kurš ir indīgs!
Ievākšana un apstrāde
Par pamatu ārstnieciskai drogai, izmanto auga ziedus, retāk
augļus, lapas, jaunus zarus, mizu un saknes. Ziedus ievāc, kad tie ir pilnībā
atvērušies un vēl nav sākuši birt. Žāvē speciālos žāvētājos nepārsniedzot 35C
temperatūru, vai arī labi vēdināmā vietā uz sietiem, izklājot ziedus plānā
slānī. Žāvē līdz ziedkāti kļūst trausli.
Augļus ievāc laikā, kad tie ir pilnībā nobrieduši augusts-
septembris. Griež ķekaros, izklāj plānā slānī, apvītina, tad žāvē žāvētājos,
krāsnīs vai cepeškrāsnīs nepārsniedzot 65C temperatūru.
Melnā plūškoka saknes rok vēlā rudenī, žāvē un berž pulverī.
Mizu ievāc no divgadīgiem zariem, agrā pavasarī, kad sākās sulu laiks, nokasa
virsējo, pelēko slāni, dzeltenās poras un atdala zara viduci un žāvē žāvētājos,
krāsnīs vai cepešu krāsnīs nepārsniedzot 70C.
Ķīmiskais sastāvs
Melnā plūškoka ziedos ir flavonoīdi, organiskās skābes
(ābolskābe, etiķskābe, baldriānskābe, hlorogēnskābe, kafijskābe), terpēni,
glikozīds sambunigrīns, sambucīns, rutīns; ēteriskā eļļa, C vitamīns, antiseptiķi-
benzaldehīds un cināti; rutīnam līdzīgs glikozīds altrinoms, izoamilaminamīns,
holīns, gļotvielas, etilizobutils.
Mizā- ēteriskās eļļas, holīns, fitosterīns.
Melnā plūškoka augļos atrodama ir askorbīnskābe, glikozei
2,8%, fruktoze 2,5%, ābolskābe, citronskābe, sveķvielas, C un E vitamīns, provitamīns
A, miecvielas 0,31%, karotīns, antociāni, brīvās skābes, krāsvielas, tirozīns,
aminoskābes, sambucīns. Makroelementi- Mg, K, Ca, Fe. Mikroelementi- Mn, Cr,
Cu, Zn, Co, Al, Se, Ni, Sr, Pb, Br, I, Mo.
Negatavi augļi un lapas satur indīgu glikozīdu sambunigrīnu (kurš sadalās uz ciānūdeņražskābi un benzaldehīdu). Zaļās lapās ir ēteriskās eļļas, aldehīdi, askorbīnskābe, karotīns, tanīni, alkaloīdu paliekas, sveķvielas; izžāvētās- provitamīns A.
Sēklas ir bagātas ar augu taukiem.
Ārstnieciskā nozīme
Farmakoloģiskā perspektīva
Melnā plūškoka (Sambucus nigra L.) dažādo daļu farmakoloģiskā iedarbība atšķiras atkarībā no ķīmiskā sastāva un devas. Visām augā daļām- ziediem, lapām, mizai un augļiem piemīt urīndzenošas, sviedru dzenošas un pretiekaisuma īpašības. Pretiekaisuma efektu, galvenokārt, nodrošina flavonoīdi un fenolskābes, savukārt, ziediem piemīt papildu analgēzisks (sāpju remdējošs) efekts.Ziedu un lapu novārījumi demonstrē nefroprotektīvu iedarbību un palīdz hroniskas nieru mazspējas gadījumā, turklāt, ginekoloģijā tiek pielietoti, lai mazinātu iekaisumu un regulētu menstruālo ciklu. Ziedu nostādinājumiem piemīt ne tikai sviedru dzenošas, bet arī viegli sedatīvas un hipotensīvas īpašības, kā arī tie var palīdzēt normalizēt virsnieru garozas hormonālo funkciju. Lielās devās augļi, mizas un saknes rada caureju veicinošu efektu.
Papildu pētījumi liecina, ka melnā plūškoka ekstrakti satur antiseptiskas vielas (sambucīnu, sambunigrīnu, glikozīdus un fenolus), kas efektīvi inhibē dažādu patogēnu, piemēram, Staphylococcus aureus, E. coli un Streptococcus sugas, augšanu. Augļos esošie antociāni un C vitamīns nodrošina antioksidantu aizsardzību, mazinot oksidatīvo stresu un iespējamo šūnu bojājumu, kas saistīts ar brīvajiem radikāļiem.
Tautas medicīna
Tautas medicīnā melnais plūškoks tiek lietots jau vairākus gadsimtus, īpaši Eiropā un Āzijā, kur ziedu, lapu, augļu un mizas preparāti tiek pielietoti gan iekšķīgi, gan ārīgi. Tradicionāli lieto novārījumus, sulas, kompreses un vannas, lai panāktu sviedru dzenošas, urīndzenošas, žulti dzenošas, nomierinošas, pretsāpju un pretiekaisuma īpašības.Šie preparāti tiek izmantoti nieru un urīnpūšļa slimību, ascīta, elpceļu iekaisumu, cukura diabēta, kuņģa čūlas un aknu slimību ārstēšanai. Ziedu un lapu novārījumi tiek plaši pielietoti kā sviedru dzenoši līdzekļi saaukstēšanās gadījumā, kā arī lai mazinātu iekaisumu elpceļos. Augļu preparāti, īpaši gatavoti ekstrakti un sula, tiek pielietoti kā antioksidanti un imūnsistēmu stimulējoši līdzekļi, kā arī kuņģa un zarnu trakta funkcionālo traucējumu gadījumā.
Melnā plūškoka preparāti tradicionāli tiek pielietoti cukura diabēta, hepatīta, žultsakmeņu, neiralģijas, išiasa, radikulīta, locītavu sāpju, dermatožu, kuņģa čūlas, ādas un kuņģa vēža, nieru slimību, urīnpūšļa iekaisuma, artrīta, podagras, reimatisma, bronhīta, laringīta, malārijas, elpceļu iekaisuma, gripas, angīnas, apdegumu un hemoroīdo mezglu iekaisuma gadījumos.
Mūsdienu pētījumi apstiprina tradicionālo pieredzi, īpaši attiecībā uz antioksidantu aktivitāti, pretiekaisuma un antivielu stimulējošo efektu, kā arī augļu un ziedu ekstraktu drošumu ilgstošai lietošanai mērenās devās.