Bioloģiskais apraksts
Visas pasugas neapskatīsim, taču pamatā, tas ir liela izmēra
koks, kurš mēdz sasniegt 1,5m diametrā. Veciem kokiem miza ir bieza, ar dziļām
krokām, tumši pelēkā krāsā. Vainags plats, apaļš vai ovāls. Jaunie dzinumi
kaili, galotnēs apmatoti. Lapas lancetformas vai šauri lancetforas ar smailiem
galiem, smalki robotas. Spurdzes līdz 5cm garumam, kuras atveras aprīlī-maijā,
vienlaicīgi ar lapām vai mazliet vēlāk. Baltajam vītolam ir labi attīstīta un
plastiska sakņu sistēma. Baltajam vītolam nav centrālās saknes, līdz ar to sānu
saknes ir labāk attīstītas un veido koka pamatu. Saknes sniedzas 2.5-3m
dziļumā, jo mitrāka augsne, jo mazāk attīstās sakņu sistēma.
Der zināt, ka baltais vītols kopā ar citām vītolu sugām
bieži veido dažādas hibrīdsugas, kuras nereti ir sarežģīti atšķiramas no pamatu
sugām.
Dažādu valstu medicīnas vajadzībām un farmācijā izmanto
šādas sugas: Salix acutifolia Willd., Salix babilonica L., Salix aurita L., Salix
caprea L., Salix fragilis L., Salix cinerea L., Salix elegantissima Koch., Salix
viminalis L., Salix purpurea L., Salix triandra L..
Ievākšana un apstrāde
Ārstnieciska nolūkam izmanto baltā vītola mizu, kuru ievāc
no divus- trīs gadus veciem dzinumiem, pavasarī, sulu dzīšanas laikā, jo tieši
šajā periodā mizu ir visvieglāk atdalīt no koksnes. Ievākšanas nolūkā, griež
vai cērt dzinumus, kurus pēc tam nomizo. Mizu žāvē apēnotās vietās uz sietiem,
vai pakabinātus uz auklas. Nepieciešamības gadījumā, žāvēšanu var veikt arī
piespiedu žāvētājos nepārsniedzot 50C temperatūru. Droga ir gatava, kad tā
paliek cieta un lūstoša.
Mizas iekšpuse ir jābūt gludai bez koksnes paliekām, maigi
salmu, gaiši rozā vai gaiši brūnā tonī. Smarža drogai nav. Pēc garšas rūgta vai
savelkoša.
Baltā vītola miza, ir atzīta arī par oficiālu medicīnā
lietojamu augu. Drogu uzglabā slēgtos papīra maisos, labi vēdināmās telpās,
vēlams, ne ilgāk par 2 gadiem, kaut teorētiski tā savu efektivitāti nezaudējot
līdz 4 gadiem.
Ķīmiskais sastāvs
Baltā vītola miza ir bagāta ar bioloģiski aktīviem savienojumiem, starp kuriem par nozīmīgākajiem uzskatāmi fenolu glikozīdi, īpaši salicilskābes atvasinājumi, kā arī flavonoīdi un miecvielas.Dažādu sugu vītolu mizās konstatēti salicilskābes glikozīdi, no kuriem nozīmīgākais ir salicīns. Tas fermentatīvas hidrolīzes rezultātā organismā sadalās līdz saligenīnam (salicilspirtam), kas tālāk oksidējas par salicilaldehīdu un pēc tam par salicilskābi. Jāuzsver, ka brīvā salicilskābe mizā parasti nav sastopama būtiskā daudzumā- tā, galvenokārt, veidojas vielmaiņas procesā no glikozīdiem. Papildus salicīnam vītola mizā un lapās konstatēti arī citi fenolu glikozīdi, piemēram, salikortīns, salirepozīds, fragalīns, triandrīns, vimalīns, tremuloidīns un salidrozīds.
Baltā vītola mizā un lapās sastopami arī flavonoīdi, kuru kopējais daudzums var sasniegt aptuveni līdz 5%. To vidū ir flavan-3-oli, piemēram, (+)-katehīns, epikatehīns un gallokatehīns, kā arī citi flavonoīdu atvasinājumi, tostarp apigenīna glikozīdi un narcisīns. Antociāni var būt sastopami noteiktās auga daļās, taču tie nav dominējošā flavonoīdu grupa mizā.
Vītolu mizā ir arī ievērojams daudzums tanīnu jeb miecvielu, kas, galvenokārt, lokalizēti mizā un lapās, bet koksnē praktiski nav sastopami. Dažādos avotos to saturs mizā minēts robežās no aptuveni 2 līdz 8%, atsevišķām sugām iespējamas arī augstākas koncentrācijas.
Kopumā baltā vītola ķīmiskais sastāvs raksturojams ar fenolisko savienojumu kompleksu, kur salicilātu glikozīdi, flavonoīdi un miecvielas veido pamatu tā bioloģiskajai aktivitātei.
Ārstnieciskā nozīme
Farmakoloģiskā perspektīva
Baltā vītola (Salix alba) mizas terapeitiskā iedarbība primāri saistīta ar salicīna un citu salicilskābes glikozīdu klātbūtni. Nonākot organismā, salicīns fermentatīvi šķeļas līdz saligenīnam un glikozei; saligenīns tālāk oksidējas par salicilaldehīdu un pēc tam par salicilskābi. Tieši salicilskābe nosaka pretdrudža, pretiekaisuma un analgētisko efektu. Salicīna iedarbība ir lēnāka un vājāka nekā brīvas salicilskābes vai tās sintētisko atvasinājumu iedarbība, tomēr tā ir ilgstošāka un saudzīgāka kuņģa gļotādai.Eksperimentālos pētījumos pierādīts, ka mizas ūdens un spirta ekstrakti iedarbojas pretiekaisuma, pretdrudža un atsāpinoši. Aprakstīta arī viegla hipotensīva darbība, koronāro asinsvadu paplašināšana un neliela sirdsdarbības palēnināšana, vienlaikus palielinot kontrakciju amplitūdu. Salicilāti veicina urīnskābes izdalīšanos, kas izskaidro pielietojumu podagras gadījumā. Dažos pētījumos konstatēta arī pretvīrusu aktivitāte, ko saista ar fenoliskajiem savienojumiem un flavonoīdiem.
Tanīni un flavonoīdi papildina salicilātu darbību ar savelkošu, antioksidatīvu un viegli spazmolītisku efektu. Miecvielas pastiprina asins recēšanu un nodrošina lokālu pretiekaisuma un astringentu iedarbību. Klīniskajā praksē izmanto galēniskos preparātus no mizas (retāk – lapām), galvenokārt, saaukstēšanās, febrilu stāvokļu, reimatisku sāpju un vieglu iekaisuma procesu gadījumā.
Tautas medicīna
Tautas medicīnā vītola mizu tradicionāli lieto kā sviedru, urīna un žulti dzenošu līdzekli, kā arī kā savelkošu un pretiekaisuma preparātu. Mizas novārījumus izmanto saaukstēšanās un akūtu respiratoru slimību gadījumā, lai mazinātu drudzi, iekaisumu un sāpes. Reimatisma un locītavu sāpju gadījumā to lieto iekšķīgi ilgākā kursā.Savelkošo īpašību dēļ, mizas novārījumu lieto mutes dobuma un rīkles skalošanai stomatīta, gingivīta un angīnas gadījumā. Tāpat to izmanto acu skalošanai konjunktivīta un blefarīta gadījumā. Augstā tanīnu satura dēļ, vītola mizu pielieto caurejas gadījumos, dažādas izcelsmes asiņošanas mazināšanai, kā arī sieviešu dzimumorgānu skalošanai iekaisuma procesos.
Ārīgi mizu lieto vannās un kāju vannās pastiprinātas svīšanas mazināšanai un ādas problēmu gadījumā. Mizas pulveri izmanto aplikāciju veidā vai samitrinātu uzliek uz pūžņojošām brūcēm, balstoties uz tās antiseptisko un savelkošo iedarbību.
Šāds sadalījums skaidri nošķir pierādījumos balstīto farmakoloģisko skatījumu no tradicionālās lietošanas prakses. Ja nepieciešams, varam vēl precizēt, kuras indikācijas ir klīniski pamatotas un kuras balstās, galvenokārt, etnomedicīniskā pieredzē.