Bioloģiskais apraksts

Neliels dzelkšņains puskrūms līdz 1.5-2m augstumam, ar garu ložņājošu sakneni. Pirmajā gadā jaunie dzimumi ir neauglīgi, zaļi, klāti ar nelielu aplikumu, zāļveidīgi. Dzinumi klāti ar maziem un asiem dzelkšņiem, tuvojoties ziemai jaunie dzinumi pārkoksnējas.

Divgadīgie dzinumi sāk veidot ziedkopas, sāk ražot augļus, pēc kā izžūst un atmirst. Uz ziedošajiem dzinumiem lapas staraini saliktas no 3 lapiņām, uz neziedošajiem no piektās lapiņas iegareni olveidīgas, plātnes virspuse gandrīz kaila, apakšpuse pelēkbalta, tūbaina, gals smails, malas zobainas. Kauslapas paliek pie augļa, noziedot atliecas. Vainaglapas baltas, garākas nekā kauslapas.

Auglis ir sārti sarkanā krāsā. Zied maijā, jūnijā. Augļi nogatavojas jūlija beigās, augustā.

Ievākšana un apstrāde

Ārstnieciskam nolūkam, galvenokārt,  izmanto meža avenes augļus. Augļus ievāc pēc to nogatavošanās, bez ziedkājiņas, sausos laika apstākļos. Mazliet apvītina un tad žāvē žāvētājos 50-60C temperatūrā, augļus izverot uz papīra 2-3cm biezā slānī. Var žāvēt arī temperatūras regulējamā krāsnī. Žāvētu augļu smarža ir patīkama, garša ir skābeni salda. Augļus nevar uzglabāt ilgāk par 2 gadiem.

Lapas un ziedus ievāc maijā- jūnijā un žāvē iekarinātus, svaigā gaisā. Bieži vien sasienot nelielās buntēs- slotiņās.

Ķīmiskais sastāvs

Svaigi meža avenes augļi satur līdz 11 % cukurus, tostarp glikozi, saharozi un fruktozi, kā arī nelielu daudzumu ēterisko eļļu un organiskās skābes, galvenokārt, ābolu skābi (līdz 2,2 %), vīnskābi, citronskābi, salicilskābi un skudrskābi. Tajos ir pektīnvielas, olbaltumvielas, gļotvielas, vitamīni A, B, C, PP grupu vitamīni, folijskābe, spirtveida savienojumi (vīna spirts, izoamils), karotīns, flavonoīdi, miecvielas, antociāni, kumarīni, fitosterīni (tai skaitā beta-sitosterīns), kā arī citi bioaktīvie savienojumi, piemēram, cianīna hlorīdi un ketoni (acetoīns, diacetils), benzaldegīds. Papildus augļos atrodamas mikroelementu un makroelementu sāļi.

Meža avenes lapās un ziedos uzkrājas miecvielas, flavonoīdi, cukuri, organiskās skābes, vitamīns C un dažādi minerālvielu sāļi, savukārt, sēklās ir līdz 22 % augu tauku un 0,7 % fitosterīnu. Lapās īpaši uzkrājas mangāns, kas papildus veicina augu uzturvērtību un bioaktīvo vielu saturu.

Ārstnieciskā nozīme

Farmakoloģiskā perspektīva

Meža avenes ir augsts bioaktīvo vielu avots, un viena no to galvenajām vērtībām ir spēcīga antioksidanta iedarbība. Augļos atrodamie flavonoīdi, fenolie savienojumi, antociāni, vitamīni C un E, karotinoīdi un citas vielas palīdz organismam aizsargāties no oksidatīvā stresa un nelabvēlīgās vides ietekmes. Vitamīns C, papildus antioksidanta īpašībām, ir būtisks saistaudu sintēzei, savukārt, fenoliskie savienojumi ietekmē kapilāru caurlaidību un elastību, veicina toksīnu izvadīšanu no organisma. Minerālvielas, piemēram, mangāns un magnijs, piedalās brīvo radikāļu neitralizēšanā, fermentu darbībā, sirds un nervu sistēmas funkciju uzturēšanā, bet vitamīns K nodrošina pilnvērtīgu asins recēšanu.

Svaigas ogas veicina gremošanas procesus un veldzē slāpes, savukārt, aveņu aromāts saistīts ar ketoniem, kas stimulē kuņģa sulas, žults un siekalu izdalīšanos. Pētījumi liecina, ka ellagotanīni (elagskābes esteri) 40 mg diennaktī var sniegt pretvēža efektu, kavējot vēža šūnu attīstību un pat veicinot to apmēra samazināšanos, vienlaikus elagskābe var palīdzēt mazināt asinsspiedienu.

Preparātiem no meža aveņu augļiem piemīt sviedru dzenošas, drudža mazinošas, pretiekaisuma, tonizējošas, viegli diurētiskas un savelkošas īpašības. No lapām un jauniem dzinumiem gatavoti izvilkumi iedarbojas asiņošanu apturoši, spazmolītiski un detoksikējoši, palīdzot normalizēt vielmaiņu.

Tautas medicīna

Tautas medicīnā tiek izmantotas visas aveņu auga daļas. Augļus lieto svaigus vai žāvētus, kā uztura un enerģijas avotu, īpaši gripas sezonā vai, ja trūkst spēka. Žāvēti augļi, ievārījumi un jauno dzinumu novārījumi tiek pielietoti saaukstēšanās, klepus un angīnas ārstēšanā, kā arī drudža mazināšanai.

Aveņu augļi tradicionāli tiek lietoti kā līdzeklis pret paģirām un vemšanu. Lapas noder elpceļu un gremošanas trakta problēmu gadījumā, bet sakņu un ziedu novārījums tradicionāli lietots menstruālā cikla regulēšanai, smaganu stiprināšanai, hemoroīdu mazināšanai, kuņģa un zarnu trakta veselībai, kā arī asins attīrīšanai. Ziedus tautas medicīnā izmanto arī pretiekaisuma acu slimību (konjunktivīta) gadījumā un kā līdzekli indīgu dzīvnieku kodumu seku mazināšanai.

Vēsturiskā lietojumā aveņu sīrups palīdzējis mazināt kuņģa sāpes, uzlabot apetīti un sirds darbību, savukārt, tējas no lapām un augļiem izmantotas arī kosmētiskos nolūkos sejas ādas tīrīšanai un dermatožu ārstēšanai, kā arī smaganu veselības uzlabošanai.

Nav ieteicams lietot

Avenes lielos daudzumos nav ieteicamas podagras slimniekiem, kā arī cilvēkiem ar žults pūšļa vai nieru akmeņiem, jo ogās esošais kalcija oksalāts var saasināt šīs saslimšanas. Pētījumi liecina, ka dzinumu novārījumi un nostādinājumi var ietekmēt vairogdziedzera un hipofīzes darbību, iespējams, pateicoties augā esošajām hormoniem līdzīgajām vai hormonu darbību ietekmējošajām vielām.

Rupjas šķiedrvielas, kas atrodamas aveņu augļos, var nelabvēlīgi ietekmēt kuņģa darbību gastrīta vai peptisko čūlu saasinājuma gadījumā. Turklāt, ņemot vērā, ka ogās ir salīdzinoši daudz K vitamīna, cilvēkiem, kuri lieto asinis šķidrinošus medikamentus, avenes lietošana jāapsver piesardzīgi.

Kosmētikas nozarē nereti tiek uzsvērts, ka aveņu kauliņu eļļa aizsargā pret saules staru iedarbību, taču adekvātu zinātnisku pētījumu šim apgalvojumam nav. Dabīgas izcelsmes eļļas vienas pašas nevar efektīvi aizsargāt ādu no UV starojuma, ja tās nav bagātinātas ar citiem aktīviem ekstraktiem. Arī E vitamīns, kam piedēvē saules filtra efektu, vienatnē nesniedz pietiekamu aizsardzību. Tāpēc lietojot šāda veida produktus, jābūt piesardzīgiem un vienmēr jāievēro papildus aizsardzības pasākumi pret saules starojumu.

Lasīt par parasto bārbeli->