Aromterapija ir prakse, kas izmanto ēteriskās eļļas un citas aromātiskas augu daļas, lai veicinātu emocionālo un fizisko labsajūtu. Tā attīstījusies 20. gadsimta sākumā, apvienojot tradicionālas augu terapijas pieredzi ar mūsdienu farmakoloģijas un psiholoģijas atziņām. Aromterapijas galvenais mērķis ir uzlabot cilvēka pašsajūtu, atbalstot relaksāciju, mazinot stresu un veicinot emocionālo līdzsvaru.

Ēteriskās eļļas tiek iegūtas no augu ziediem, lapām, mizas, saknēm un augļiem, izmantojot destilāciju, spiedi vai ekstrakcijas metodes. Šīs vielas satur smaržvielas, terpēnus un citas organiskas molekulas, kuru iedarbība cilvēkam, galvenokārt, ir sensoriska un psiholoģiska. Aromterapijā tiek uzsvērta smaržas un elpošanas mijiedarbība ar centrālo nervu sistēmu, kā arī relaksācijas un koncentrācijas veicināšana.

Aromterapijas lietojums ir daudzveidīgs. To izmanto gan kā papildinājumu relaksācijas procedūrām un masāžām, gan mājas vidē aromātisku vidi veidojošu līdzekļu formā. Aromterapijas preparāti parasti tiek lietoti topiski, ar inhalāciju vai aromātiskajos maisījumos. No zinātniskā skatpunkta efekts ir, galvenokārt, emocionāls, taču noteiktas ēteriskās eļļas spēj radīt arī lokālu ādas iedarbību, piemēram, kā vieglu nomierinošu vai aromatiska stimulanta efektu.

Drošības apsvērumi aromterapijā ir būtiski. Ēteriskās eļļas ir koncentrētas vielas un to lietošana prasa devu un maisījumu kontroli. Dažas eļļas var izraisīt alerģiskas reakcijas, fotosensibilizēt ādu vai mijiedarboties ar medikamentiem. Īpaša piesardzība jāievēro grūtniecības laikā, bērnu vecumā un īpašu medicīnisku stāvokļu gadījumā.

Kopumā aromterapija ir komplementāra prakse, kas vērsta uz emocionālā un psiholoģiskā līdzsvara veicināšanu. Tā nav aizvietojoša medicīnas procedūra, bet var būt daļa no veselības un labsajūtas uzturēšanas rutīnas, izmantojot aromātisku stimulāciju un sensorisku pieredzi.