Bieži dzirdams, ka cilvēki ievāc ārstniecības augus, sēnes, ogas vai ķērpjus “ekoloģiski tīrā vietā”, “tālāk no ceļiem” vai “dziļi mežā”, pieņemot, ka tā ir garantija dabas velšu drošumam un kvalitātei. Diemžēl, tas ir mīts, kas balstīts stereotipos, nevis zinātniskos faktos.
Pat nomaļās un vizuāli neskartās vietās piesārņojums var būt klātesošs un ietekmēt augus, dzīvniekus un cilvēku veselību. Zemāk apskatīti galvenie vides piesārņojuma veidi, kas ietekmē arī "tīras" vietas.
Piesārņojums, kas izplatās ar gaisa masām, var nokļūt pat attālos mežos vai purvos.
Smalkās daļiņas (PM2.5, PM10) – rodas no transporta, rūpniecības, degšanas procesiem. Tās nogulsnējas uz augu virsmām un iekļūst audos.
Smago metālu sāļi (piemēram, svins, kadmijs, dzīvsudrabs) – izplatās ar vēju un nokrišņiem.
Skābie lieti (no sēra un slāpekļa oksīdiem) maina augsnes ķīmiju un ietekmē augu vielmaiņu.
Arī vietas līdz pat 300 m no ceļiem var būt piesārņotas ar:
Bremžu un riepu nodiluma putekļiem (saturošiem smago metālu sāļus un mikroplastmasu),
Naftas produktu atliekām, kas nokļūst vidē ar lietus ūdeni,
Ceļu kaisīšanas materiāliem, kas maina augsnes struktūru un piesārņo pazemes ūdeņus.
Pat ja vākšanas vieta atrodas kilometrus no lauka, pesticīdu aerosoli var tikt pārnesti ar vēju.
Herbicīdi (piemēram, glifosāts) – iekļūst augsnē un ūdenī.
Slāpekļa savienojumi no mēslojuma – izraisa eitrofikāciju, maina augu sastāvu un mikrofloru.
Pat nomaļos apvidos atrod:
Mikroplastmasas daļiņas – no gaisa, ūdens un sadzīves atkritumiem.
Radioaktīvās daļiņas, piemēram, cēzijs-137, ko joprojām atrod noteiktās Latvijas sēnes un ķērpjos pēc Černobiļas katastrofas.
PFAS (“mūžīgie” savienojumi no tekstila, iepakojuma, sadzīves ķīmijas), kas nonāk gruntsūdeņos.
Vizuāli tīra vieta var būt piesārņota no "apakšas", īpaši:
Ja tuvumā bijušas vecas izgāztuves, dīķi, militāras vai industriālas teritorijas.
Ja gruntsūdeņi piesārņoti ar lauksaimniecības noteci vai kanalizācijas pārslogotām sistēmām.
Daudzi ārstniecības augi, sēnes un ķērpji uzkrāj smago metālu sāļus vai toksiskas vielas no augsnes un gruntsūdens.
Daudzi ārstniecības augi, sēnes un ķērpji ir bioindikatori un biokolekcionāri – tie spēj uzkrāt piesārņojumu savos audos.
Piemēram:
Cladonia (ķērpji) uzkrāj smago metālu sāļus un radioaktīvās vielas,
Sēnes uzkrāj dzīvsudrabu, ceziju un citus smagos elementus.
Šīs vielas cilvēka organismā var radīt neirotoksisku, hormonālu vai hronisku slodzi.
Cilvēka organismā uzņemto medikamentu atliekas neattīrās pilnībā notekūdeņu attīrīšanas iekārtās un nonāk vidē.
Antibiotikas, hormonpreparāti, antidepresanti, miega zāles, asinsspiediena zāles – atrodami attīrītajos notekūdeņos, gruntsūdeņos un pēc tam arī augsnē.
Šie savienojumi ietekmē augsnes mikrofloru, ūdens organismu hormonālo sistēmu un var uzkrāties augos.
Arī augi, kas aug netālu no upēm, ezeriem, kanalizācijas caurulēm vai noteces vietām, nav pasargāti.
Atmosfēras piesārņojums rodas no rūpniecības, transporta, kurināmā dedzināšanas, lauksaimniecības un pat sadzīves aktivitātēm. Šīs emisijas ar gaisa masām var tikt pārnestas desmitiem un simtiem kilometru attālumā.
Galvenās vielas:
Smalkās daļiņas (PM2.5 un PM10) – izraisa elpceļu, sirds un asinsvadu slimības. Nokļūst uz lapām, augļu mizām un augsnes virskārtas.
Slāpekļa oksīdi (NOx), sēra dioksīds (SO₂) – veido skābo lietu, kas pazemina augsnes pH, bojā sūnas, ķērpjus un mikroorganismus.
Smago metālu sāļi – rodas, sadedzinot ogles, atkritumus, metālapstrādes procesos. Tie uzkrājas ķērpjos un augsnē, ietekmē fermentus un šūnu struktūru augos.
Pat neskarti purvi vai kalnu reģioni uzkrāj atmosfēras piesārņojumu, īpaši sūnas, ķērpji un lapkoki, kas darbojas kā "dabas filtri".
Pat neliela meža stiga netālu no ceļa nav droša zona, jo transports rada sarežģītu piesārņojuma maisījumu.
Galvenie avoti:
Riepu un bremžu nodilums – satur smagos metālus (cinks, varš, svins), kas nogulsnējas tuvējā augsnē.
Degvielas sadegšanas produkti – benzols, formaldehīds, kvēpi, kuri nonāk gaisā un pēc tam uz augiem.
Ceļu kaisīšanas sāls (NaCl, CaCl₂) – uzsūcas augsnē, samazina mikroorganismu aktivitāti, maina mitruma režīmu.
Naftas un eļļas noplūdes – īpaši bieži pie ceļa nomalēm vai veciem grantsceļiem.
Ietekme uz dabas veltēm:
Piesārņojums var mainīt augu ķīmisko sastāvu, samazināt ēterisko eļļu kvalitāti ārstniecības augos un paātrināt lapu novecošanu.
Lauksaimniecība rada piesārņojumu gan tiešā veidā (mēslošana, pesticīdu miglošana), gan netieši – vielas ar vēju vai lietu izplatās uz kaimiņu biotopiem.
Bīstamākie savienojumi:
Herbicīdi (piemēram, glifosāts) – samazina augu sugu daudzveidību un uzkrājas augsnē.
Insekticīdi – ietekmē augsnes kukaiņus, augu apputeksnēšanu.
Mēslojuma nitrāti un fosfāti – veicina eitrofikāciju, maina mitrāju un meža augu sastāvu.
Darbības rādiuss: līdz 1–2 km atkarībā no vēja, reljefa un aerosolu formas. Vējš var pārnest smalkas daļiņas arī mežmalās, ko cilvēks uzskata par “drošu”.
Mikroplastmasa ir kļuvusi par globālu piesārņotāju, sastopama arī attālos reģionos. Lielākoties tā rodas no tekstila, sadzīves ķīmijas, iepakojuma un riepu nodiluma.
Avoti:
Apģērba šķiedras (poliesters, akrils) – tiek izskalotas veļas mazgāšanas laikā.
Plastmasas iepakojuma daļiņas, kas sadalās UV staru ietekmē.
Auto riepu nodilums, īpaši pilsētās un uz grantsceļiem.
Noturīgie piesārņotāji:
PFAS (t.s. "mūžīgie ķīmiskie savienojumi") – atrodami nepielīpošā traukos, tekstilā, ugunsdzēšanas putās.
DDT, PCB u.c. aizliegtie pesticīdi – joprojām cirkulē biosfērā, uzkrājas taukaudos.
Mikroplastmasa un POP var tikt absorbēti augu sakņu sistēmā, nonākt lapās un augļos, radot bioakumulāciju ķēdē.
Pat vietās, kur daba izskatās neskarta, piesārņojums var nākt no zemes dzīlēm vai pazemes ūdeņiem.
Avoti:
Vecas izgāztuves, notekūdeņu lauki, bijušās rūpnieciskās zonas, kas gadiem ilgi izdala toksiskas vielas.
Kanalizācijas infiltrācija, sevišķi lauku teritorijās bez centralizētas kanalizācijas.
Gruntsūdeņu piesārņojums ar nitrātiem – īpaši bīstami mitros un zemos mežos, purvos.
Sekas:
Augi uzņem piesārņojumu caur saknēm.
Mainās augsnes mikroflora – tiek samazināts simbiotisko sēņu un mikroorganismu daudzums, kas ietekmē ārstniecības augu vielmaiņu.
Daudzi dabas organismi ne tikai iztur piesārņojumu, bet arī to uzkrāj.
Īpaši jutīgi:
Ķērpji (piemēram, Cladonia spp.) – uzkrāj smagos metālus un radioaktīvās vielas. Tos izmanto kā bioindikatorus.
Sēnes (piemēram, Suillus, Boletus, Lactarius) – uzkrāj dzīvsudrabu, arsēnu, ceziju, radiocēziju.
Ārstniecības augi – dažas sugas (piemēram, Urtica dioica, Plantago spp., Taraxacum officinale) uzkrāj nitrātus, smagos metālus.
Riski:
Cilvēks, lietojot šos augus veselības nolūkos, neapzināti uzņem piesārņojumu – pretēji mērķim uzlabot veselību, tiek radīts pretējs efekts.
Viens no neredzamākajiem, bet visizplatītākajiem piesārņojuma veidiem.
Avoti:
Medikamenti, ko cilvēki lieto un izvada no organisma ar urīnu un fekālijām.
Vecas zāles, kas tiek izlietas/ izmestas kanalizācijā.
Notekūdeņu attīrīšanas iekārtas nefiltrē lielāko daļu zāļu vielu.
Biežāk konstatētie savienojumi:
Hormonpreparāti (estrogēni, progestīni) – ietekmē dzīvnieku un cilvēku endokrīno sistēmu.
Antibiotikas – veicina antibiotiku rezistenci vidē.
Psihotropās vielas, pretsāpju līdzekļi, antidepresanti – ietekmē ūdensaugu un dzīvnieku uzvedību.
Cik tālu izplatās?
Zāļu atliekas nonāk upēs, ezeros, gruntsūdeņos un mitros meža biotopos, kur tās tiek uzņemtas arī ārstniecības augos.
Es pat kaut kur dziļi sevī esmu drošs, ka tiekot jau līdz raksta šai daļai, iekšā rodas kaut kādi argumenti par to, ka ir jāizvēlas sertificēti produkti. Bet tik pat labi arī saprotu, ka ne vienmēr cilvēki apzinās, ko kapitālismā nozīmē sertifikācija. Nē, nē, es negribu teikt, ka viss ir nopērkams un laboratorija var uzzīmēt, kādus rezultātus vien vēlies. Es arī esmu par saulainu nākotni un ticību partijai. Labi, parunāsim par to kā tad ir ar sertifikāciju un pārbaudītiem produktiem iekš kaut kādiem vietējiem PVD.
Parasti sertifikācijas un kvalitātes kontroles iestādes pārbauda:
Smago metālu sāļus (piemēram, svinu, dzīvsudrabu, kadmiju),
Pesticīdu atliekas,
Mikrobioloģisko drošību (piemēram, pelējuma sēņu un baktēriju klātbūtni),
Radiācijas līmeni dažos gadījumos.
Taču, farmaceitiskais piesārņojums, kas pēdējos gados ir atzīts par nozīmīgu un neatgriezenisku vidi ietekmējošu faktoru, netiek pārbaudīts vai arī nav iekļauts standarta testos. Tāpat arī mikroplastmasa un daudzi noturīgie organiskie piesārņotāji (POP) lielākoties netiek testēti.
Vēl viens būtisks ierobežojums ir testēšanas partijas izvēle. Parasti ražotājs vai vācējs iesniedz laboratorijai vienu vai dažus kontrolējamus paraugus no lielākas kopējās ražas. Tas nozīmē:
Pārbaudīts tiek ierobežots apjoms – paraugs var neatspoguļot pilnu ražas piesārņojuma līmeni,
Ja piesārņojums nav vienmērīgi sadalīts, dažās partijās tas var būt augsts, citās – zemāks,
Pārbaudes tiek veiktas pirms vai tūlīt pēc ievākšanas, kamēr piesārņojums var rasties arī uzglabāšanas vai transportēšanas laikā.
Šis modelis nodrošina noteiktu kvalitātes garantiju, bet ne pilnīgu drošību, it īpaši attiecībā uz piesārņojumu, kas ir slēpts, grūti nosakāms vai vēl nav plaši regulēts.
Sertificēta daba velte nav sinonīms pilnīgai “tīrībai” vai pilnīgai piesārņojuma neesamībai.
Ir svarīgi izvērtēt produkta ražotāja reputāciju, izcelsmi un pārskatāmību.
Papildu drošības pasākums ir meklēt produktus ar papildu testiem vai neatkarīgu laboratoriju atzinumiem, kas pārbauda plašāku piesārņojuma spektru.
Dabas veltēs joprojām pastāv risks uzņemt nevēlamas ķīmiskas vielas, tajā skaitā farmācijas atliekas, mikroplastmasu un citas “jaunas paaudzes” vides piesārņotājas.
Sertifikācija un kontrole ir ļoti svarīgs solis, lai mazinātu riskus, taču to neuzskatiet par pilnīgu garantiju. Dabas veltēm nepieciešama modernāka, plašāka un regulārāka piesārņojuma monitoringa sistēma, kas ietvertu arī farmaceitiskos un citus mūsdienu piesārņojuma veidus. Tikmēr patērētājam jābūt informētam un piesardzīgam, izvēloties dabas produktus.
Šajā teksta posmā jau varētu rasties sajūta, ka sen jau zināji, ka visa veida dabas veltes labāk uzturā ir nelietot, kur nu vēl ārstniecībā. Bet....
Svarīgi saprast, ka šie piesārņojuma veidi nenozīmē tūlītēju vai katastrofālu draudu ārstniecībā izmantojamo dabas velšu pasaulei. Tā vietā tie ir daļa no plašākas vides piesārņojuma problēmas, kas skar visu pārtikas ķēdi un ikdienā lietotos pārtikas produktus. No dārzeņiem, graudaugiem un augļiem līdz dzīvnieku izcelsmes produktiem – visi šie pārtikas produkti var saturēt piesārņojumu, kas uzkrājas pārtikas ķēdē.
Turklāt, rūpnieciskā pārtikas ražošana nereti izmanto pievienotās vielas un minerālelementus, kas pārmērīgi vai nepareizi lietojot var būt kaitīgi veselībai. Tas pastiprina kopējo ķīmisko slodzi uz cilvēka organismu un vidi.
Tādēļ, izvēloties dabas veltes vai pārtiku, ir svarīgi ne tikai koncentrēties uz to, vai produkts ir “sertificēts” vai “dabīgs”, bet arī izvērtēt kopējo ražošanas un vākšanas procesu, kā arī vides piesārņojuma kontekstu, kurā šīs veltes aug un tiek vāktas.
Kopumā jāatzīst, ka vide, kurā ievācam dabas veltes, nekad nav pilnībā brīva no piesārņojuma, pat ja tā vizuāli šķiet tīra un nekaitīga. Mūsdienu piesārņojuma veidi ir daudzveidīgi un bieži vien nemanāmi — no smago metālu sāļiem un pesticīdiem līdz mikroplastmasai un farmaceitiskām vielām, kas caur cilvēku izdalījumiem nonāk dabā un netiek pilnībā attīrītas. Šīs vielas ietekmē ne tikai ārstniecībā izmantojamos augus un sēnes, bet arī visu mūsu pārtikas ķēdi, radot pakāpenisku ķīmisko slodzi gan uz vidi, gan uz cilvēka organismu. Turklāt rūpnieciskā pārtikas ražošana papildina šo slodzi ar dažādām pievienotajām vielām, kas nereti nav veselīgas ilgtermiņā.
Svarīgi saprast, ka sertificētas dabas veltes, lai gan ir kvalitatīvāks un drošāks izvēles variants, nesniedz pilnīgu garantiju pret visiem piesārņojuma veidiem. Testēšana parasti aptver tikai daļu no iespējamajiem piesārņojumiem, un pārbaudes paraugi ne vienmēr pilnībā atspoguļo produkta kvalitāti visā ražas apjomā. Tāpēc patērētājiem ir jābūt informētiem, jāizvēlas pārbaudīti ražotāji un, ja iespējams, jāmeklē papildus informācija par produkta izcelsmi un analīžu rezultātiem.
Šajā kontekstā vislielākais izaicinājums ir nevis pilnīgi atteikties no dabas veltēm, bet gan veicināt plašāku un modernāku vides piesārņojuma monitoringu, kā arī izprast piesārņojuma plašo ietekmi uz visu pārtikas ķēdi un mūsu veselību kopumā. Tikai apzinoties un pieņemot šo realitāti, mēs varam atbildīgi izvēlēties, kādus dabas produktus lietot un kā rūpēties par mūsu kopējo vidi.