Vasaras saulgrieži latviešiem jau izsens ir vieni no galvenajiem svētkiem gadskārtā. Tie nav tikai dziedāšanas, ugunskuru un rotaļu laiks, bet arī dažādu tautas rituālu un tradīciju laiks. Saskaņā ar tradīciju, šajā laikā tika ievākti arī ārstniecības un aizsardzības augi. Šie augi, kuri tika ievākti vasaras saulgriežu rītā vai arī dienā, tika uzskatīti par īpaši spēcīgiem. To iedarbība tika vērtēta, kā spēcīgāka, ja salīdzina ar citiem augiem, kurus var ievākt visā sezonā no pavasara līdz rudenim.

No zinātnes viedokļa, saprotams, šī īpatnība nav pamatojama, jo zinātne katra auga vērtību nosaka savādāk. Vasaras saulgriežu vāktajām zālītēm pēc tradīcijas, tika piedēvēta vairāk jau enerģētiska vērtība. Bet zinot, ka mūsu senči nedarīja neko tāpat vien, tad, visticamāk, šai tradīcijai bija arī kāda praktiska nozīme. Piemēram, vieglāk bija iegaumēt zālītes, kuras var ievākt šajā laikā; Vasaras saulgriežu laiks sakrita ar dienām, kad varēja atpūsties no ikdienas darbiem un veltīt laiku augu ievākšanai; Kaldināja sava veida pietāti pret dabu. Tie, protams, ir tikai piemēri, filozofija par tēmu no manas puses, kas veidoja šīs tradīcijas patiesībā, es nezinu! Bet saprotu, ka jel kāda rituāla ieviešanai ir arī praktiska nozīme un loģisks izskaidrojums un to nodot mutvārdos tautai ir vieglāk, kā tradīciju, ne skaidrojot nozīmi.

Pēc līdzības varat iedomāties bērnības spēli “Klusie telefoni”, kad viena frāze vai vārds, visas spēles laikā mainījās tik tālu, ka reti kad sakrita ar sākotnējo. Bez jel kādiem sakaru līdzekļiem senatnē, ticu, ka mutvārdos konkrēts skaidrojums tiktu izkropļots līdz nepazīšanai. Jā, es esmu no tiem kas neglorificē mūsu senčus, es tiešām neuzskatu, ka tie bija kaut kādi ģēniji, kas zināja vairāk un labāk par mums- kaut kādas sakrālās zināšanas. Ticu, ka mūsu senči, atbilstoši savam dzīves veidam, tā laika sabiedrībai zināja daudz vairāk par mums, par tām lietām, kas saistījās ar viņu ikdienu. Viņi bija vērīgāki pret dabu, apkārtējo vidi, kā šodienā mēs. Taču izglītotības līmenis bija zemāks.

Ievāktie augi kalpoja dažādu tradīciju un rituālu realizācijai. Daļa augu tika izmantoti tējām, māju un sētu rotāšanai, māju aizsardzībai (liekot augus uz lieveņa, spraužot durvju un logu rāmjos), mājlopu aizsardzībai, vainagu pīšanai un pat nēsāja līdzi, līdzvērtīgi amuletam. Kas interesanti, tējas glabāja ziemai un tās dzēra tieši ziemā un te arī ir tas, ka tradīcija savijas ar praktiskumu- saprotot, ka mūsu senčiem īsti nekādu ārstēšanās alternatīvu nebija. Bet tieši tāpat arī vainagi tika izkaltēti un glabāti līdz ziemas saulgriežiem, kad tie tika sadedzināti, veidojot sava veida, teiksim tautas ticību, tradīciju, kā daļu no mūsu senču reliģijas. Dedzināja, lai sadedzinātu visu slikto, kā arī simboliski, lai gaisma uzvarētu tumsu.

Es apzināti rakstu par vasaras saulgriežiem, ne Jāņiem vai Līgo (Zāļu dienas) svētkiem. Seniem latviešiem nav nekāda sakara ar Jāni Kristītāju, kristietību jeb Nāves kultu un pat ne ar viņu ieviesto kalendāru. Latvieši svinēja vasaras saulgriežus pēc Saules kalendāra un astronomiski šie svētki ir pāris dienas agrāk, kā tos pieņemts svinēt šodien. Piemēram, šogad vasaras saulgrieži ir 2025. gada 21. jūnijs 05:42.

Šī informācija par vasaras saulgriežu pareizo laiku ir nozīmīga, jo tieši šajā laikā augi ir atbilstoši tam, ko min mūsu senču tradīcijas. Es domāju, ka baznīca apzināti novirzīja datumus un ieviesa savus svētkus, jo latviešu tradicionālie vasaras saulgrieži saistījās ar daudziem rituāliem (buršanos) un bija nepieciešams, aizstāt tradicionālos rituālus ar Nāves kulta rituāliem. Savā ziņā pakļaušana un kontrolēšana.

Zāļu vākšana gan tējām, gan aizsardzībai tika realizēta Zāļu dienā (vienu dienu pirms vasaras saulgriežiem) vai vasaras saulgriežu dienā. Kurā tieši dienā vākti augi bija tie spēcīgākie ir grūti teikt, jo avotos min dažādi. Vairums tomēr atsaucas uz pašu vasaras saulgriežu dienu. Principā varam pieņemt, ka ievākti augi ap vasaras saulgriežu laiku, dienu šur vai tur, būs atbilstoši, jo gan jau to enerģētiskā vērtība aug un samazinās pakāpeniski, ne pēc pulksteņa.

Kā uz šīm tradīcijām skatīties šodien?

Es teiktu, ka šīm tradīcijām šodienā vairāk ir simboliska nozīme, kā praktiska. Šīs tradīcijas ir jātur cieņā, kā vienu no mūsu tautas identitātes īpatnībām. Vasaras saulgriežu tradīcijas un rituāli, ne tikai tie kas saistās ar augiem un to vākšanu, ir neatņemama mūsu kultūras sastāvdaļa.

Un lai arī esam jau zināšanās aizgājuši tālu priekšā mūsu senčiem, praktiski, katram kārtīgam latviešu zāļiniekam vasaras saulgriežu diena ir īpaša un nozīmīga. Tādi kā sava veida profesionālie svētki un lai gan, ar šodienas zināšanām un iespējām visu saprot, tik un tā savu buntīti augu ielasīt iespēj. Vasaras saulgriežus par latviešu zāļinieku profesionālajiem svētkiem es saucu tikai tāpēc, ka praktiski visiem, kas ar šo seno arodu nodarbojas, kaut kur dziļi dvēselē, kaut kas “iedīcas” apzinoties, ka ir pienākusi šī īpašā diena.