Skatos, ka mums ir neliela problēma — bieži vien cilvēki īsti nesaprot, kāpēc katrai ārstnieciskajai dabas veltei ir savs lietošanas termiņš un kāpēc pēc tā beigām to parasti vairs neiesaka lietot.
Likumsakarīgi, šādas situācijas rodas ikdienā: ievācam vai nopērkam kādu vērtīgu dabas velti, divas dienas to palietojam un noliekam skapītī “uz vēlāku laiku”. Paiet trīs, varbūt pieci gadi — un atceramies, ka mūsu “zelta rezerve” vēl stāv.
Tad nu šajā rakstā apskatīsim, kas patiesībā notiek ar ārstnieciskajām veltēm laika gaitā un kāpēc to termiņš nav tikai formalitāte.
Ārstnieciskās dabas veltes savu spēku un efektivitāti iegūst, pateicoties tam, ka tajās ir plašs aktīvo vielu jeb ķīmisko savienojumu komplekss. Katram no šiem savienojumiem ir savs “dzīves ilgums” — noteiktā laikā tie sabrūk, kļūstot neaktīvi vai pat kaitīgi mūsu veselībai.
Kaitējums rodas tādēļ, ka, sabrūkot vieniem elementiem, rodas jaunas vielas, kas var negatīvi ietekmēt organisma pašattīrīšanās sistēmu — nieres, aknas un citus filtrējošos orgānus.
Iespējams, ka zināt — bet, ja nē, tad tagad zināsiet: daļa ārstniecisko dabas velšu ir oficiāli atzītas kā ārstnieciskas.
Tas ir ilgs un sarežģīts process, kura laikā dabas velte tiek pētīta zinātniski – soli pa solim.
Vispirms laboratoriski nosaka tā ķīmisko sastāvu, lai saprastu, kādas aktīvās vielas tajā ir un kā tās darbojas.
Tālāk tiek pārbaudīta efektivitāte “mēģenē”, tad — uz dzīvniekiem, un visbeidzot arī uz cilvēkiem, ievērojot drošības un ētikas principus.
Vienlaikus tiek vērtēta arī vēsturiskā un tautas pieredze – cik ilgi un kādos nolūkos konkrētais augs ticis lietots cilvēku ārstēšanā.
Kad visi šie pierādījumi ir apkopoti un apstiprināti, ārstnieciskā dabas velte tiek oficiāli atzīta par piemērotu lietošanai medicīnā.
Tikai pēc tam tā nonāk farmakopejā – sarakstā, kurā uzskaitīti ārstnieciskie augi ar zināmu un pārbaudītu iedarbību.
Latvijā nacionālās farmakopejas vairs nav, mēs esam pieņēmuši Eiropas Savienības farmakopeju. Senāk, pirms padomju okupācijas, mums bija arī savs nacionālais ārstniecības augu saraksts.
Ir daudz ārstniecisko dabas velšu, kuras tiek izmantotas tautas medicīnā, taču tās nav iekļautas ES farmakopejā. Šeit ir vērtīgi saprast, ka konkrētā dabas velte var nebūt iekļauta tieši Eiropas farmakopejā, bet citās pasaules valstīs tā var būt rūpīgi pētīta.
Turklāt farmakopejas saraksti bieži ir cieši saistīti ar biznesa interesēm — neviens neveic visu iepriekš apskatīto pētījumu ciklu dabas veltei, kas nav komerciāli interesanta konkrētajā reģionā. Tas nozīmē, ka daļa vērtīgu augu vienkārši nav oficiāli testēti vai atzīti konkrētajā reģionā, bet tas nenozīmē, ka tie nav dziednieciski efektīvi.
Un ir vēl trešā grupa — dabas veltes, kas ir nepietiekami pētītas, un kuru lietošana balstās tikai uz tautas tradīcijām un pieredzi.
Un beidzot varam atgriezties pie dabas velšu termiņiem.
Pētījumos paralēli efektivitātes noteikšanai tiek izpētīts arī:
- kad vislabāk ievākt augu (lai iegūtu lielāko aktīvo vielu koncentrāciju),
- kā visefektīvāk uzglabātu,
- kā pārstrādāt,
- un cik ilgi saglabājas vērtīgās vielas.
Dabas veltēm, kurām pētījumi ir nepietiekami, nosaka ķīmisko sastāvu, un, pamatojoties uz šo informāciju, var noteikt konkrētās veltes derīguma termiņu — kad tā vēl ir efektīva un kad tā kļūst neefektīva vai pat kaitīga.
Tas tiek darīts, salīdzinot ar iepriekš veiktiem pētījumiem, pētītajām dabas veltēm un to vielām. Zinot, cik ilgi uzglabājās ēteriskās eļļas, flavonoīdi, saponīni, tanīni un citas aktīvās vielas, var noteikt drošu un efektīvu termiņu arī mazāk pētītām dabas veltēm.
Pētot informāciju par dabas veltēm, pamanīsiet, ka parasti norāda 1,2 vai 5 gadus. Šis noteiktais termiņš ir noapaļots un norāda uz to, kurā mirklī konkrētā dabas velte kļūs nevērtīga/ kaitīga. Tas ir maksimālais izmantošanas termiņš, kad velte vēl sniegs efektu un būs droša.
Jāsaprot, ka vērtīgās vielas dabas veltēs nenoārdās sasniedzot konkrētu datumu, bet šī noārdīšanās sākas jau no pirmās dienas, kad tā ir ievākta. Termiņš, galvenokārt, tiek pielāgots tām vielām, kuras konkrēto dabas velti padara vērtīgu. Mazāk nozīmīgu vielu noārdīšanos ciklu neņem vērā, ar nosacījumu ja tās nepadara velti kaitīgu veselībai.
Savādāk ir ar jau kompleksām izstrādēm no dabas veltēm, tur termiņu nosaka savādāk, ņemot vērā arī apstrādi, izmantotās sastāvdaļas utt.
Tik tālu, es ceru, ka ir aptuveni saprotams, bet (un te sākas) viss nav tik vienkārši. Ir tāda lieta, kā tehnoloģija, tieši tā pati, kuru reti kuram gribas ievērot. Pat šodienā, viedokļu līderi, kuri aiz sevis pulcē daudz sekotāju un stāsta par dabas veltēm, ārkārtīgi bieži izvairās no tehnoloģisko procesu ievērošanas. Un to skaisti nodod saviem sekotājiem. Bieži iemācot pagatavot pat toksiskas izstrādes. Bet tā laikam tāda laikmeta iezīme, kad domāt kritiski nav cieņā.
Tā tad- tehnoloģiskais process. Ar ko tad tas ir tik svarīgs?
Iepriekš apskatītie dabas velšu termiņi ir aktuāli, ja tiek ievērots pareizs tehnoloģiskais process. Tehnoloģiskais process sevī iekļauj- pareizu ievākšanu, apstrādi, uzglabāšanu. Ja viss tiek izdarīts pareizi, tad noteiktais termiņš ir aktuāls. Ja tehnoloģiskais process netiek ievērots, tad bieži, termiņš beidzas tieši tad, kad tas netika ievērots.
Un varētu šķist, ka tas ir viss! Bet nē, mēs parunājām tikai par termiņu, kurā ārstnieciskās dabas veltes saglabās savu vērtību. Kamēr tās stāv un neviens tās neaiztiek.
Tālāk varat padomāt par pareizu ārstnieciskā līdzekļa sagatavošanu, nenobeidzot visu jau pašā sākumā. Pareizu lietošanas ciklu, ne vienkārši, padzēru tēju, kad sanāca. Pareizu lietošanas algoritmu konkrētas problēmas risināšanai, konkrēti Jums pielāgotu, ievērojot Jūsu pašreizējās dzīves tendences. Nu, labi pagaidām pietiks par ko padomāt.