Ārstnieciskā nozīme dažādu augu saknēm ir ne mazāka, kā ierastajai drogai, kura sastāv no augu virszemes daļas. Ārstniecisko augu saknes var rakt divreiz gadā, parasti tas ir vēlā rudenī- kolīdz auga virszemes daļa sāk atmirt un agri pavasarī, kad augam parādās tikai pirmās divas lapiņas. Ar retiem izņēmumiem- kad rok arī vasaras beigās, bet drīkst tās pašas ievākt arī vēlā rudenī.

Rokamās saknes mēdz būt dažādas- ir divgadīgie augi, kuru saknes kā likums ievāc tikai pirmā dzīves gada beigās. Ir daudzgadīgi augi, kuru saknes var ievākt visas tā dzīves laikā- rudenī vai pavasarī. Viengadīgiem augiem saknes parasti nerok un neizmanto ārstniecībā, bet arī tas nav viennozīmīgi.

Mēs apskatījām, tādus klasiskus piemērus, taču der vienmēr pieiet visam adekvāti un ar prātu- augu saknes var rakt arī vasarā, auga augšanas aktīvajā posmā- sakņu vākšanai neatbilstošā laikā, saprotot, ka auga sakne šajā mirklī būs vājāka- mazāk sevī koncentrēs vērtīgās vielas, retākos gadījumos, bet to arī ir svarīgi zināt, auga sakne kura tiek ievākta nelaikā var saturēt sevī arī citus ķīmiskos elementus, tai skaitā indīgus/ bīstamus. Izvēlētais augs, attiecīgi, ir labi jāizpēta un jāizzina tā vērtība un iespējamā bīstamība.

Ja augs ir drošs un ievākts neatbilstošā laikā, tas tāpat darbosies, tikai vājāk, kā ja izvēlēsieties to rakt pareizā laikā. Pareizais laiks, klasiski ir mirklis, kad auga sakne sevī ir sakrājusi maksimumu vērtīgo elementu, lai spētu labi ieziemoties un pavasarī varētu uzsākt pilnvērtīgi veidot virszemes daļu.

Ir svarīgi arī izpētīt auga saknes ķīmisko sastāvu dažādos periodos vai vismaz atrast ieteikumus, kurā laika periodā to iesaka rakt. Kā piemēru varat papētīt ārstniecības pieneni, kuru ja vēlaties ar augstāku inulīna saturu rociet vēlā rudenī, ja inulīns nav tik svarīgs, rociet pavasarī.

Tā tad parunāsim par pašu procesu!

Saknes klasiski brauc rakt vēlā rudenī, kad jau visi darbi ir beigušies un laukā vēl nav stabils sals. Parasti, gan aukstāks laiks ir sācies un augu virszemes daļas savu dzīves ciklu ir beigušas.

Svarīgākais, kas nepieciešams līdzi ir lāpsta, spainis un iesaku arī cimdus ar gumijas pārklājumu. Lāpstas mēdz izvēlēties visdažādākās, sākot no mazām dārza lāpstiņām, ja saknes ir īpatnējas, nelielas un rokamas vieglā gruntī, līdz pat lielajām lāpstām, ja nākas rakt jau smagākās augsnēs un lielas saknes, kā piemēram, diždadžus, mārrutkus vai dižsūrenes. Strādājot ātri sapratīsiet, kāda lāpsta ir vajadzīga, lai būtu ērti. Es pats, parasti, izvēlos pilna izmēra lāpstu, to pēc nopirkšanas bieži sašaurinot un diezgan nopietni noasinot- lāpsta, parastākā, smailā. Neaizmirstiet arī par atbilstošu apģērbu, sakņu rakšana ir pasākums silts un netīrs.

Iegūtās saknes skalo aukstā un tekošā ūdeni- te lieti noder dārza šļūtene. Izber saknes kaudzē uz zāliena un ar šļūteni izskalo, lai dabūtu nost augsnes daļas. Smalkākai mazgāšanai var izmantot kādu asāku saimniecības birstīti un saknes noberzt tekošā ūdenī. Pēc tam kad saknes ir relatīvi tīras varat tās pārcelt uz izlietni un jau noskalot tīrā, aukstā, tekošā ūdenī. Tālāk sakraujiet saknes sietā un ļaujiet tām apžūt.

Tālāk jau saknes varam droši griezt strēmelēs vai ripiņās, kā ērtāk- lai paātrinātu žūšanu. Žāvēšana parasti notiek izmantojot dehidrācijas iekārtas, te svarīgi ir saprast, kāda ir maksimālā temperatūra, kuru var izmantot žāvēšanai, no tās atkāpieties -5 vai -10C un žāvējiet. Ideālā variantā, ja žāvēšanu uzsāksiet pie minimālām temperatūrām, kādas iekārta ļauj un tad pakāpeniski palielināsiet temperatūru līdz mērķa temperatūrai. Tādi sākumā sakni apžāvēsiet un tad jau sāksiet pašu žāvēšanu (dziļāku)- parasti tas ir svarīgi, jo saknes nereti žāvē pat pie 50-60C un uzreiz palaižot šādu temperatūru, sakne nesāks žūt, bet “vārīties/ sautēties” savā sulā- palielināta vērtīgo vielu oksidācija, degradācija un vēl visādi sarežģīti vārdi un procesi.

Saknes žūs samērā ilgi un nav jāuztraucas, ka tās nav sausas jau pēc pirmās diennakts. Pārbaudīt izžūšanas kvalitāti var tikai un vienīgi ar laušanas metodi- saknei jābūt cietai, lūstošai, bez mitruma sajūtas viducī un tās nedrīkst būt gumijotas. Vienkārši ir jāpiešaujas. Var arī saknes paraudziņu samalt kafijas dzirnaviņās un pārbaudīt pulveri starp pirkstiem. Un te divi brīdinājumi- bieži kafijas dzirnaviņas izjūk uz vairums saknēm, kā arī dehidrācijas iekārtu, pa nakti, nedrīkst atstāt bez uzraudzības- šīs iekārtas nav pārāk uzticamas.

Sausas saknes uzglabā hermētiski, parasti, stikla burkā ar slēdzamu vāku. Uzglabā vēsā un tumšā vietā. Uzglabāšanas laiks atkarīgs no konkrētā auga, bet parasti tas ir lielāks, kā šī paša auga virszemes daļai. Saknes droši var uzglabāt līdz diviem gadiem, nereti pat līdz pieciem.

Tālāk ir svarīgi izpētīt tēmu, kāpēc konkrēto sakni saraktā- parasti ir kāds pamatojums. Atrodiet šī auga saknes ķīmisko sastāvu un vielas, kuras ir apzinātas un nodrošina vēlamo efektu. Apzinot galvenās vielas, kuras ir nepieciešamas, apziniet kā tās varat izgūt no šīs saknes. Šīs vielas klasiski ir ūdenī vai taukos šķīstošas- pēc tā varēsiet jau izvēlēties vai konkrēto drogu vajag vārīt un lietoto novārījumu (saknes nenostādina, parasti vāra) vai noturēt degvīnā/ spirtā un lietot jau kā tinktūru.

Tālāk vien atliek doties dabā un darboties! Lielākais jau ir izdarīts- tālāk tik iegūtās zināšanas atliek izmantot.

Svarīgi!!!

Rokot saknes, atceramies, ka mēs iznīcinām konkrēto augu. Un ja audze tiek nopietni pārrakta, tad iespējams, pat iznīcinām visu audzi. Rokot vienmēr atstājam augus audzē, rokam katru 3-4 augu. Tas būs ne tikai labi, lai saglabātu dabas daudzveidību, bet tas būs labi arī pēc gadiem, kad vēlēsieties šo augu atkārtoti ierakt. Augus konkrētā audzē var atkārtoti rakt pēc pāris gadiem, ļaujot audzei atjaunoties.