Bioloģiskais apraksts
Neliela auguma krūms, vidēji 10-30cm
augsts. Zied jūnijā- jūlijā. Augļi nogatavojas jūlijā- augustā. Sastopami
dažādos jauktu koku mežos, retāk tīros lapu koku mežos, aug lielās grupās.
Ievākšana un apstrāde
Ārstnieciskos nolūkos izmanto, galvenokārt, augļus un lapas, retāk arī jaunus dzinumus.
Augļus ievāc pilnīgas gatavības stadijā, parasti no jūlija līdz augustam, kad ogas kļuvušas tumši zilas līdz gandrīz melnas un ir bagātas ar sulu. Ogas ievāc sausā laikā, vislabāk dienas pirmajā pusē pēc rasas nožūšanas. Vācot jācenšas nebojāt ogas un neplēst auga dzinumus.
Svaigas ogas var lietot uzreiz vai pārstrādāt sulās, ievārījumos, ekstraktos un citos preparātos. Ja ogas paredzēts žāvēt, tās vispirms attīra no piemaisījumiem, bojātām ogām un augu atliekām. Žāvēšanu sāk aptuveni 35–40 °C temperatūrā, vēlāk to pakāpeniski paaugstinot līdz 50–60 °C, lai ogas vienmērīgi izžūtu un nezaudētu bioloģiski aktīvās vielas. Pareizi izžāvētas ogas ir sarukušas, bet saglabā tumšo krāsu un raksturīgo aromātu.
Lapas ievāc auga ziedēšanas laikā vai neilgi pirms tā, parasti maijā un jūnijā. Šajā laikā lapās ir visaugstākā bioloģiski aktīvo vielu koncentrācija. Lapas vāc sausā laikā, nogriežot tikai daļu no dzinumiem, lai nebojātu auga turpmāko attīstību.
Savāktās lapas izklāj plānā kārtā labi vēdināmā, ēnainā vietā vai žāvē žāvētājos temperatūrā līdz 40 °C. Žāvēšanas laikā tās regulāri apmaisa, lai nodrošinātu vienmērīgu žūšanu. Pareizi izžāvētas lapas saglabā zaļganu krāsu un raksturīgu viegli rūgtenu garšu.
Žāvēto izejvielu uzglabā sausā, tumšā un labi vēdināmā vietā, cieši noslēgtos traukos vai papīra maisos. Parasti augļus ieteicams izmantot līdz 2 gadiem, bet lapas — līdz 1 gadam pēc ievākšanas.
Ķīmiskais sastāvs
Melleņu augļi satur miecvielas no katehīnu grupas, cukurus, pektīnvielas, kā arī organiskās skābes- askorbīnskābi, ābolskābi, skābeņskābi un citronskābi. Augļos sastopami arī glikozīdi (mirtillīns, neomirtillīns), vitamīni- riboflavīns (B₂) un tiamīns (B₁), kā arī flavonoīdi ar P-vitamīna aktivitāti.
Īpaši nozīmīga vielu grupa ir antociāni, kas piešķir ogām tumšo krāsu un ir vieni no galvenajiem bioloģiski aktīvajiem savienojumiem mellenēs. Tie ietver delfinidīna, cianidīna, malvidīna, peonidīna un petunidīna atvasinājumus.
Augļos konstatēti arī citi flavonoīdi, fenolskābes, kā arī karotinoīdi. Turklāt, mellenes satur minerālvielas un mikroelementus, piemēram, dzelzi, cinku, magniju, mangānu, kāliju un citus elementus.
Melleņu lapas satur miecvielas, glikozīdus, mirtillīnu (atšķirīgā formā nekā augļos), arbutīnu, flavonoīdus (tostarp kvercetīnu), askorbīnskābi, ēteriskās eļļas, organiskos spirtus un fitoncīdus. Lapās konstatēti arī dažādi fenola savienojumi un organiskās skābes.
Ārstnieciskā nozīme
Farmakoloģiskā perspektīva
Parastā mellene jau izsens tiek uzskatīta par vienu no nozīmīgākajiem ārstniecības augiem ziemeļu reģionos. Tās ārstnieciskās īpašības saistītas ar bagāto ķīmisko sastāvu, īpaši ar tanīniem, flavonoīdiem, antociāniem un citām bioloģiski aktīvām vielām.Melleņu augļu preparātiem piemīt savelkoša, pretiekaisuma un viegla antiseptiska iedarbība. Tie tradicionāli tiek izmantoti kuņģa un zarnu trakta darbības traucējumu gadījumos, īpaši vieglas caurejas, enterīta un kolīta gadījumā. Miecvielu klātbūtne ogās veicina gļotādu aizsargfunkciju un palīdz stabilizēt zarnu darbību.
Melleņu augļu novārījumus un uzlējumus izmanto arī ārīgi. Tie var palīdzēt mutes dobuma un rīkles iekaisumu gadījumos, piemēram, angīnas, gingivīta un stomatīta. Tāpat tos lieto ādas kopšanā, piemēram, apdegumu, ekzēmu, trofisko čūlu un lēni dzīstošu brūču ārstēšanai.
Pētījumos ir konstatēts, ka melleņu augļos esošie antociāni var labvēlīgi ietekmēt redzes funkciju, īpaši acu adaptāciju vājā apgaismojumā un samazināt acu nogurumu, kas rodas ilgstoši strādājot mākslīgā apgaismojumā vai pie ekrāniem.
Fitoterapijā mellenes bieži izmanto arī kā sastāvdaļu dažādos ārstniecisko augu maisījumos, kas paredzēti kuņģa un zarnu trakta darbības uzlabošanai. Dažos pētījumos novērots, ka melleņu lapu ekstrakti var ietekmēt ogļhidrātu vielmaiņu un palīdzēt samazināt glikozes līmeni asinīs, tādēļ tie tiek izmantoti kā palīglīdzeklis cukura diabēta sākuma stadijās.
Tautas medicīna
Tautas medicīnā mellenes izmanto ļoti plaši. Melleņu augļu novārījumu tradicionāli lieto caurejas, kuņģa un zarnu trakta kairinājuma gadījumos, kā arī organisma stiprināšanai mazasinības un vispārēja nespēka gadījumā. Dažos reģionos to lieto arī pie nieru un urīnceļu problēmām.Ārīgi melleņu preparātus izmanto ādas kopšanai dažādu ādas kairinājumu, iekaisumu un bojājumu gadījumos.
Svaigas mellenes tradicionāli lieto uzturā pie reimatisma, podagras un gremošanas traucējumiem. Tās tiek uzskatītas arī par vērtīgu uztura līdzekli hroniska aizcietējuma gadījumos, jo palīdz regulēt zarnu darbību.
Melleņu lapu novārījumus tautas medicīnā lieto kā palīglīdzekli vielmaiņas traucējumu un cukura diabēta gadījumos.
Kopumā mellenes tautas medicīnā izmanto dažādu gremošanas sistēmas traucējumu, iekaisuma procesu un vielmaiņas problēmu gadījumos, kā arī organisma stiprināšanai un vispārējās veselības uzturēšanai.