 |  |  |  |  |
 |  |
Bioloģiskais apraksts
Stēvija ir daudzgadīgs augs, augumā 60-80cm (ļoti reti vairāk par 1m). Vizuāli augs atgādinastipri sazarotu krūmu, taču pie krūmiem un puskrūmiem nav pieskaitāms. Saknes sistēma bārkstveida. Saknes diegveida, vāji sazarotas, garumā līdz 60cm. Stublājs stāvs, cilindrisks, sazarots un klāts lapām. Lapas vienkāršas, krusteniski pretējas, veselas, bez pielapēm. Lapa apgriezti olformas ar vāji zobotu malu. Ziediņi balti, maziņi, vienkopus pa pieciem vienā ziedkopā- kurvīši, kuri veido sarežģītu ziedkopu. Sēklas sīkas 2-3mm.
Ievākšana un apstrāde
Ārstniecības un saldināšanas nolūkiem ievāc Stēvijas lapas, kad augs ir pilnībā attīstījies un ziedēšanas vēl nav sākusies, jo tajā brīdī lapās vērtīgo vielu koncentrācija ir augstāka. Augu griež no rīta, pēc rasas nožūšanas.
Ievāktās lapas izklāj plānā slānī uz tīra auduma vai sieta labi vēdināmā vietā, aiz tiešiem saules stariem, lai saglabātu lapu krāsu, smaržu un bioloģiski aktīvās vielas. Žāvēšanas laikā periodiski lapas apgroza, lai nodrošinātu vienmērīgu žūšanu un novērstu pelējuma veidošanos.
Pēc žāvēšanas lapas var sasmalcināt vai atstāt veselas, atkarībā no tālākās izmantošanas mērķa- pulvera veidā saldinātājiem vai veselas infūzijām. Sagatavotās lapas uzglabā aizvērtos, sausos un tumšos traukos, lai saglabātu steviolglikozīdu koncentrāciju un novērstu mitruma iedarbību. Ar pareizu žāvēšanu un uzglabāšanu Stevijas lapas saglabā savas īpašības līdz 1–2 gadiem.
Ķīmiskais sastāvs
Ārstnieciskām un saldināšanas vajadzībām izmanto Stevia rebaudiana lapas, kurās koncentrējas galvenās bioaktīvās vielas. Lapās ir diterpēnu glikozīdi, galvenokārt, stēviozīds, kura saturs var sasniegt līdz 7%, kā arī citi glikozīdi, kas nodrošina auga saldināšanas īpašības. Papildus tam lapās sastopami vitamīni A, C, E un P, mikroelementi, flavonoīdi, piemēram, rutīns un kvercetīns, kā arī ēteriskās eļļas, miecvielas, polisaharīdi un šķiedrvielas, kas papildina auga farmakoloģisko un uztura vērtību.
Ārstnieciskā nozīme
Farmakoloģiskā perspektīva
Stēvijas lapas iedarbojas tonizējoši un organismu stiprinoši, nodrošinot profilaktisku efektu veselības uzturēšanā. Pētījumi liecina, ka stēvija neveicina rūgšanas procesus zarnu traktā un neveido nogulsnes uz zobiem, līdz ar to neveicina kariesa izraisītu baktēriju koloniju veidošanos.Auga bioloģiski aktīvās vielas saglabājas arī termiskās apstrādes laikā, ļaujot stēviju izmantot gan svaigā, gan termiski apstrādātā veidā. Auga saldo garšu nodrošina diterpēnu glikozīds steviozīds, kas nelielos daudzumos rada patīkamu saldumu, bet lielos daudzumos var izraisīt rūgtuma piegaršu. Svaigā stēvija ir 10–15 reižu saldāka par cukuru, savukārt, steviozīdu ekstrakts ir ap 300 reižu saldāks. Papildus tam stēvijā atrasti vēl divi glikozīdi, kas salduma ziņā pārsniedz cukurbiešu cukuru pat 400–500 reižu.
Šodien steviozīdi tiek uzskatīti par dabiski saldāko produktu, bez kalorijām un negatīvām īpašībām, kādas piemīt klasiskajam cukuram, tādējādi stēvija kļūst par ideālu cukura aizvietotāju. Augu var droši lietot cukura diabēta, aptaukošanās un vielmaiņas traucējumu gadījumā, un tā ir veselīgāka alternatīva mākslīgajiem saldinātājiem.
Turklāt, stēvija stimulē organisma atjaunošanās procesus, palīdzot mazināt nogurumu pēc fiziskas vai garīgas slodzes, uzlabojot muskuļu spēku un dinamiku. Regulāra auga lietošana palīdz bremzēt novecošanās procesus, saglabājot vitalitāti un enerģiju.
Tautas medicīna
Tautas medicīnā stēvija tiek izmantota kā dabīgs saldinātājs un tonizējošs līdzeklis. Svaigas lapas un novārījumi tiek pielietoti, lai uzlabotu gremošanu, atbalstītu sirds un asinsvadu darbību, stiprinātu nervu sistēmu un mazinātu nogurumu. Stēvija tiek izmantota arī vieglai nieru un aknu stimulācijai, kā arī kā līdzeklis organisma spēku atjaunošanai pēc pārmērīgas fiziskas vai garīgas slodzes.Tautas praksē stēvija ir populāra arī kā līdzeklis, kas palīdz regulēt cukura līmeni asinīs, un to bieži lieto kopā ar citiem ārstniecības augiem, veidojot tējas vai uzlējumus, lai uzlabotu vispārējo vitalitāti un saglabātu veselību.