Sirds un asinsvadu sistēma nodrošina nepārtrauktu asinsriti, kas nepieciešama visu organisma audu un orgānu darbībai. Tās galvenais uzdevums ir piegādāt šūnām skābekli, barības vielas un citas nepieciešamās vielas, kā arī aizvadīt vielmaiņas galaproduktus. Vienlaikus asinsrite piedalās ķermeņa temperatūras regulēšanā, hormonu transportā, skābju un bāzu līdzsvara uzturēšanā un organisma aizsargreakcijās.Sirds un asinsvadu sistēmas darbība ir cieši saistīta ar elpošanas sistēmu, nieru funkcijām, nervu sistēmu un hormonālo regulāciju. Sirds nodrošina asins plūsmu, bet asinsvadi pielāgo tās sadalījumu atbilstoši dažādu orgānu vajadzībām. Šo procesu nepārtraukti regulē vairāki savstarpēji saistīti mehānismi.
Sirds un asinsvadu veselību ietekmē gan iedzimtība un vecums, gan dzīvesveids, fiziskā aktivitāte, uzturs, ķermeņa masa, miegs un citi vides faktori. Lai izprastu šo faktoru nozīmi, vispirms nepieciešams aplūkot pašas sistēmas uzbūvi un darbības principus.
Sirds anatomija un uzbūve
Sirds ir dobs muskuļots orgāns, kas atrodas krūškurvī starp plaušām, aiz krūšu kaula un nedaudz pa kreisi no ķermeņa viduslīnijas. To aptver saistaudu apvalks- perikards jeb sirds somiņa. Perikards aizsargā sirdi, ierobežo tās pārmērīgu izplešanos un nodrošina samērā brīvu kustību sirdsdarbības laikā.
Sirds sienu veido trīs galvenie slāņi. Iekšējo slāni sauc par endokardu, kas klāj sirds dobumus un veido sirds vārstuļu virsmu. Vidējais slānis ir miokards- sirds muskulis, kas nodrošina kontrakcijas. Ārējo sirds sienas slāni veido epikards, kas ir arī perikarda iekšējās kārtas daļa.
Sirds ir sadalīta četros dobumos- divos priekškambaros un divos kambaros. Labais priekškambaris saņem venozās asinis no organisma, bet labais kambaris tās pārsūknē uz plaušām. Kreisais priekškambaris saņem no plaušām atgriezušās ar skābekli bagātās asinis, savukārt, kreisais kambaris tās izsūknē lielajā asinsrites lokā.
Sirds labo un kreiso pusi atdala starpsienas, kas normālos apstākļos neļauj abu pušu asinīm sajaukties. Kreisā kambara muskuļu siena ir ievērojami biezāka nekā labajam kambarim, jo tam jārada lielāks spiediens, lai asinis varētu plūst pa visu organismu. Labajam kambarim pietiek ar zemāku spiedienu, jo tas asinis pārsūknē tikai uz plaušām.
Sirds vārstuļi nodrošina vienvirziena asins plūsmu. Starp labo priekškambari un kambari atrodas trīsviru vārstulis, bet starp kreiso priekškambari un kambari- mitrālais jeb divviru vārstulis. Pie sirds kambaru izejas atrodas plaušu artērijas un aortas vārstulis. Tie atveras un aizveras atkarībā no spiediena starpības sirds dobumos un lielajos asinsvados, novēršot asiņu atplūdi.
Sirds darbības cikls
Sirds darbojas ritmiski, pārmaiņus saraujoties un atslābstot. Vienu pilnu kontrakcijas un atslābšanas secību sauc par sirds ciklu. Tas sastāv no divām galvenajām fāzēm- sistoles un diastoles.
Sistoles laikā sirds muskulis saraujas un izspiež asinis no kambariem lielajos asinsvados. Kreisais kambaris izvada asinis aortā, bet labais- plaušu artērijā. Diastoles laikā sirds muskulis atslābst, un sirds dobumi piepildās ar asinīm, kas ieplūst no priekškambariem.
Sirds cikla sākumā asinis no vēnām nonāk priekškambaros. Kad priekškambari saraujas, tie papildus piepilda kambarus. Pēc tam sākas kambaru sistole, kuras laikā aizveras priekškambaru un kambaru vārstuļi un atveras aortas un plaušu artērijas vārstuļi. Pēc asiņu izsviedes kambari atslābst, izplūdes vārstuļi aizveras un sākas nākamais piepildīšanās cikls.
Sirds darbību raksturo vairāki savstarpēji saistīti rādītāji. Sirdsdarbības frekvence norāda, cik reižu sirds saraujas vienā minūtē. Sistoles tilpums ir asiņu daudzums, ko viens kambaris izsūknē vienas kontrakcijas laikā. Minūtes tilpums jeb sirds izsviede ir asiņu daudzums, ko sirds izsūknē vienā minūtē.
Minūtes tilpumu aprēķina, reizinot sirdsdarbības frekvenci ar sistoles tilpumu. Miera stāvoklī pieaugušam cilvēkam tas bieži ir aptuveni 5 litri minūtē, taču individuālās vērtības var ievērojami atšķirties. Fiziskas slodzes laikā sirds izsviede var būtiski palielināties, nodrošinot strādājošajiem muskuļiem nepieciešamo skābekļa un barības vielu piegādi.
Sirds elektriskā vadīšanas sistēma
Sirds kontrakcijas regulē specializētas šūnas, kas spēj spontāni radīt un vadīt elektriskos impulsus. Šo struktūru kopumu sauc par sirds vadīšanas sistēmu.
Galvenais dabiskā ritma veidotājs ir sinusa jeb sinoatriālais mezgls, kas atrodas labajā priekškambarī. Tas regulāri rada elektriskos impulsus, kuri izplatās pa priekškambaru muskulatūru un izraisa tās kontrakciju.
Tālāk impulss nonāk atrioventrikulārajā jeb priekškambaru un kambaru vadīšanas mezglā. Tajā impulsa pārvade uz brīdi palēninās, ļaujot kambariem pietiekami piepildīties ar asinīm. Pēc tam elektriskais signāls izplatās pa Hisa kūlīti, tā zariem un Purkiņje šķiedrām, aktivizējot kambaru muskulatūru.
Šāda impulsu pārvades secība nodrošina koordinētu sirds darbību- vispirms saraujas priekškambari, pēc tam kambari. Ja elektrisko impulsu veidošanās vai vadīšana tiek traucēta, var rasties sirds ritma un vadīšanas traucējumi jeb aritmijas.
Sirds elektrisko aktivitāti iespējams reģistrēt ar elektrokardiogrāfiju (EKG). Elektrokardiogramma ļauj novērtēt sirds ritmu, elektriskā impulsa izplatīšanos un noteikt vairākas novirzes, tomēr tā pati par sevi nenodrošina pilnīgu sirds anatomiskā un funkcionālā stāvokļa izvērtējumu.
Sirds muskuļa apasiņošana
Lai gan sirds nepārtraukti pārsūknē asinis, pašam sirds muskulim nepieciešama atsevišķa asinsapgādes sistēma. To nodrošina koronārās jeb vainagartērijas, kas atzarojas no aortas sākumdaļas un apgādā miokardu ar skābekli un barības vielām.
Sirds muskuļa šūnām ir augstas enerģijas vajadzības, jo tās nepārtraukti veic mehānisku darbu. Tāpēc normālai miokarda darbībai nepieciešama pietiekama koronārā asinsrite.
Ja koronāro artēriju sieniņās veidojas aterosklerotiskas plātnītes, asinsvada lūmenis var sašaurināties un samazināties asins pieplūde sirds muskulim. Ja skābekļa piegāde kļūst nepietiekama, rodas miokarda išēmija. Tā var izpausties ar spiedošu vai žņaudzošu sajūtu krūtīs, elpas trūkumu un citiem simptomiem. Ilgstošas vai izteiktas išēmijas rezultātā var rasties miokarda infarkts- sirds muskuļa šūnu bojāeja nepietiekamas asinsapgādes dēļ.
Asinsrites loki
Cilvēka asinsrite ir slēgta sistēma, kurā asinis nepārtraukti pārvietojas pa asinsvadiem. To veido divi savstarpēji saistīti asinsrites loki – mazais jeb plaušu asinsrites loks un lielais jeb sistēmiskais asinsrites loks.
Mazajā asinsrites lokā venozās asinis no labā kambara pa plaušu artērijām nonāk plaušās. Plaušu kapilāros notiek gāzu apmaiņa- asinis atdod oglekļa dioksīdu un uzņem skābekli. Pēc tam ar skābekli bagātās asinis pa plaušu vēnām atgriežas kreisajā priekškambarī.
Lielajā asinsrites lokā asinis no kreisā kambara tiek izsūknētas aortā un tālāk pa artērijām, arteriolām un kapilāriem izplatās pa visu organismu. Kapilāros notiek vielu apmaiņa starp asinīm un audiem. Pēc tam asinis pa venulām un vēnām atgriežas labajā priekškambarī.
Artērijas ir asinsvadi, kas asinis aizvada prom no sirds, savukārt, vēnas tās nogādā atpakaļ uz sirdi. Tādēļ ne vienmēr artērijās plūst ar skābekli bagātas asinis un vēnās- venozās asinis. Plaušu asinsrites lokā ir pretēji: plaušu artērijās plūst venozās asinis, bet plaušu vēnās ar skābekli bagātas asinis.
Asinsvadu uzbūve un funkcijas
Asinsvadi veido plašu tīklu, kas nodrošina asiņu sadalījumu starp dažādiem orgāniem un audiem. To uzbūve atšķiras atkarībā no veicamās funkcijas.
Artēriju sienas ir samērā biezas un elastīgas. Tās sastāv no trim galvenajiem slāņiem- iekšējā endotēlija slāņa, vidējā gludās muskulatūras un elastīgo šķiedru slāņa, kā arī ārējā saistaudu slāņa. Šāda uzbūve ļauj artērijām izturēt augstu spiedienu un pielāgot savu diametru atbilstoši organisma vajadzībām.
Lielajās artērijās, piemēram, aortā, elastīgās šķiedras palīdz izlīdzināt spiediena svārstības, kas rodas sirds kontrakciju laikā. Savukārt, mazākās artērijas un arteriolas aktīvi regulē asins plūsmu uz konkrētiem audiem, mainot savu diametru.
Kapilāri ir vismazākie asinsvadi, kuru sieniņas veido, galvenokārt, viena endotēlija šūnu kārta. To nelielais diametrs un plānās sienas nodrošina efektīvu gāzu, ūdens, barības vielu un vielmaiņas produktu apmaiņu starp asinīm un audiem.
Vēnas ir asinsvadi ar salīdzinoši plānākām sienām un lielāku iekšējo tilpumu nekā līdzīga izmēra artērijām. Tajās ir zemāks spiediens, tāpēc asiņu atgriešanos sirdī veicina skeleta muskuļu kontrakcijas, elpošanas kustības un vēnu vārstuļi, kas kavē asiņu plūsmu pretējā virzienā.
Asinsspiediens un tā regulācija
Asinsspiediens ir spiediens, ko asinis rada uz asinsvadu sienām. Tā lielumu nosaka vairāku faktoru mijiedarbība, tostarp sirds izsviede, asinsvadu kopējā pretestība, asins tilpums un artēriju elastība.
Asinsspiedienu parasti izsaka ar diviem skaitļiem. Sistoliskais asinsspiediens raksturo spiedienu artērijās sirds kambaru kontrakcijas laikā, bet diastoliskais- spiedienu sirds atslābšanas un piepildīšanās laikā.
Pieaugušajiem par optimālu asinsspiedienu bieži uzskata vērtību, kas ir zemāka par 120/80 mmHg. Tomēr asinsspiediena izvērtēšanā jāņem vērā mērīšanas apstākļi, atkārtoti mērījumi, vecums, blakusslimības un individuālais veselības stāvoklis. Vienreizējs mērījums ne vienmēr raksturo cilvēka ierasto asinsspiedienu.
Asinsspiediena regulācijā piedalās nervu sistēma, hormoni, nieres un asinsvadu sieniņu mehānismi. Ātras pārmaiņas galvenokārt nodrošina veģetatīvā nervu sistēma. Simpātiskās nervu sistēmas aktivizācija paātrina sirdsdarbību, palielina sirds kontrakciju spēku un var sašaurināt noteiktus asinsvadus, tādējādi paaugstinot asinsspiedienu. Parasimpātiskā sistēma, galvenokārt, iedarbojoties caur klejotājnervu, palēnina sirdsdarbību.
Nozīmīga loma asinsspiediena ilgtermiņa regulācijā ir nierēm. Tās kontrolē ūdens un nātrija izdalīšanu, tādējādi ietekmējot cirkulējošo asiņu tilpumu. Ja nierēs samazinās asins pieplūde vai tās uztver citus signālus par nepietiekamu asinsrites spiedienu, var aktivizēties renīna-angiotensīna-aldosterona sistēma (RAAS).
Šīs sistēmas darbības rezultātā veidojas angiotensīns II, kas sašaurina asinsvadus, un palielinās aldosterona izdalīšanās, kas veicina nātrija un līdz ar to arī ūdens aizturi organismā. Šie procesi palīdz uzturēt asinsspiedienu un cirkulējošo asiņu tilpumu, bet pārmērīga vai ilgstoša sistēmas aktivizācija var veicināt hipertensijas attīstību.
Asinsspiedienu ietekmē arī endotēlijs- šūnu slānis, kas izklāj asinsvadu iekšējo virsmu. Tas izdala bioloģiski aktīvas vielas, tostarp slāpekļa oksīdu, kas veicina asinsvadu atslābšanu, kā arī vielas ar pretēju iedarbību. Endotēlija normāla darbība ir svarīga asinsvadu tonusa, asins plūsmas un asins recēšanas regulācijā.
Ateroskleroze un asinsvadu pārmaiņas
Ateroskleroze ir hronisks process, kura laikā artēriju sieniņās veidojas aterosklerotiskas plātnītes. To sastāvā ir holesterīns, citas lipīdu daļiņas, iekaisuma šūnas, saistaudi un dažkārt arī kalcija nogulsnes.
Process sākas ar asinsvada iekšējā slāņa jeb endotēlija funkcijas traucējumiem. Tie var veicināt zema blīvuma lipoproteīnu (ZBL) daļiņu uzkrāšanos artērijas sieniņā un iekaisuma reakciju. Laika gaitā veidojas plātnītes, kas var sašaurināt asinsvada lūmenu un ierobežot asins plūsmu.
Ateroskleroze var attīstīties dažādās artērijās. Koronāro artēriju bojājums var izraisīt koronāro sirds slimību un miokarda infarktu. Smadzeņu artēriju bojājums palielina išēmiska insulta risku, bet kāju artēriju ateroskleroze var izraisīt perifēro artēriju slimību, kas bieži izpaužas ar sāpēm kājās fiziskas slodzes laikā.
Bīstamas komplikācijas var rasties arī tad, ja aterosklerotiskā plātnīte plīst vai tās virsma tiek bojāta. Šādā vietā var veidoties trombs, kas daļēji vai pilnībā nosprosto asinsvadu. Ja tas notiek koronārajā artērijā, var attīstīties akūts miokarda infarkts.
Aterosklerozes attīstību veicina vairāki savstarpēji saistīti faktori – paaugstināts ZBL holesterīna līmenis, augsts asinsspiediens, smēķēšana, cukura diabēts, fizisko aktivitāšu trūkums, aptaukošanās, hroniski vielmaiņas traucējumi, vecums un ģenētiskā predispozīcija.
Holesterīns un lipoproteīni
Holesterīns ir organismam nepieciešama taukviela, kas piedalās šūnu membrānu veidošanā, steroīdo hormonu sintēzē un žultsskābju veidošanā. Tas ir nepieciešams normālai organisma darbībai, tomēr tā transporta veidam un koncentrācijai asinīs ir būtiska nozīme sirds un asinsvadu veselībā.
Tā kā holesterīns nešķīst ūdenī, asinīs tas tiek transportēts lipoproteīnu sastāvā. Klīniskajā praksē īpaši svarīgi ir zema blīvuma lipoproteīni (ZBL) un augsta blīvuma lipoproteīni (ABL).
ZBL daļiņas nogādā holesterīnu no aknām uz perifērajiem audiem. Ja to koncentrācija asinīs ilgstoši ir paaugstināta, palielinās aterosklerozes risks, jo ZBL daļiņas var uzkrāties artēriju sieniņās.
ABL piedalās holesterīna transportā no perifērajiem audiem atpakaļ uz aknām, kur tas tiek pārstrādāts un izvadīts. Augstāks ABL holesterīna līmenis statistiski bieži ir saistīts ar zemāku sirds un asinsvadu slimību risku, tomēr tas nenozīmē, ka mākslīga ABL līmeņa paaugstināšana pati par sevi noteikti samazina šo risku.
Kopējais holesterīna rādītājs sniedz tikai daļēju priekšstatu par lipīdu vielmaiņu. Sirds un asinsvadu riska izvērtēšanā nozīme ir arī ZBL holesterīnam, ABL holesterīnam, triglicerīdiem un citiem rādītājiem, kā arī cilvēka kopējam riska profilam.
Sirds un asinsvadu sistēmas mijiedarbība ar citiem orgāniem
Sirds un asinsvadu sistēma nedarbojas izolēti. Tās funkcijas ir cieši saistītas ar citu orgānu darbību.
Plaušas nodrošina asins piesātināšanu ar skābekli un oglekļa dioksīda izvadīšanu. Sirds un plaušu darbībai jābūt savstarpēji saskaņotai, lai organisma audi saņemtu pietiekamu skābekļa daudzumu.
Nieres regulē ūdens un elektrolītu līdzsvaru, ietekmē cirkulējošo asiņu tilpumu un asinsspiedienu. Tās arī izdala eritropoetīnu- hormonu, kas stimulē eritrocītu veidošanos kaulu smadzenēs. Eritrocīti, savukārt, nodrošina skābekļa transportu ar hemoglobīna palīdzību.
Nervu sistēma regulē sirdsdarbības frekvenci, kontrakciju spēku un asinsvadu tonusu atbilstoši organisma vajadzībām. Hormonālā sistēma piedalās ilgtermiņa asinsrites regulācijā, ietekmējot asinsvadu diametru, šķidruma aizturi un vielmaiņas procesus.
Arī asins sastāvam ir būtiska nozīme. Eritrocītu un hemoglobīna daudzums ietekmē skābekļa transportēšanas spēju, bet trombocīti un asins recēšanas sistēma nodrošina aizsardzību pret pārmērīgu asiņošanu. Vienlaikus pārmērīga recēšanas aktivizācija var veicināt trombu veidošanos.
Fiziskās aktivitātes ietekme uz sirds un asinsvadu sistēmu
Fiziskās slodzes laikā palielinās strādājošo muskuļu nepieciešamība pēc skābekļa un enerģijas. Lai to nodrošinātu, paātrinās sirdsdarbība, palielinās sirds kontrakciju spēks un minūtes tilpums. Asins plūsma tiek pārdalīta par labu aktīvajiem muskuļiem, savukārt citos audos tā var samazināties.
Regulāras fiziskās aktivitātes veicina sirds un asinsvadu sistēmas pielāgošanos. Sirds kļūst efektīvāka asiņu pārsūknēšanā, palielinās sistoles tilpums un uzlabojas muskuļu apasiņošana. Var uzlaboties arī asinsvadu endotēlija funkcija un samazināties perifērā asinsvadu pretestība.
Aerobās slodzes, piemēram, iešana, skriešana, peldēšana un riteņbraukšana, galvenokārt veicina sirds un asinsvadu izturības attīstību. Spēka treniņi savukārt uzlabo muskuļu funkcijas un var labvēlīgi ietekmēt asinsspiediena un vielmaiņas regulāciju.
Pielāgošanās slodzei ir atkarīga no tās intensitātes, ilguma, biežuma un pakāpeniskuma. Pārmērīga slodze bez pietiekamas atjaunošanās var radīt nevēlamu organisma pārslodzi. Cilvēkiem ar zināmām sirds un asinsvadu slimībām slodzes piemērotība jāvērtē atbilstoši veselības stāvoklim un medicīniskajām rekomendācijām.
Sirds un asinsvadu slimības
Sirds un asinsvadu slimības ir plaša slimību grupa, kas skar sirdi un asinsvadus. To vidū ir koronārā sirds slimība, arteriālā hipertensija, sirds mazspēja, sirds ritma traucējumi, sirds vārstuļu slimības, insults un perifēro artēriju slimības.
Arteriālā hipertensija ir ilgstoši paaugstināts asinsspiediens. Tā palielina slodzi sirdij un veicina asinsvadu bojājumus. Ilgstoši paaugstināta spiediena ietekmē sirds kreisais kambaris var sabiezēt, bet asinsvados var paātrināties aterosklerotiskās pārmaiņas. Hipertensija bieži nerada izteiktus simptomus, tāpēc to mēdz dēvēt par klusu riska faktoru.
Koronārā sirds slimība rodas, ja sirds muskuļa apasiņošana ir nepietiekama, visbiežāk koronāro artēriju aterosklerozes dēļ. Tā var izpausties ar stenokardiju- spiedošām vai žņaudzošām sāpēm krūtīs, kas bieži parādās fiziskas slodzes vai emocionāla stresa laikā. Akūta koronāro artēriju nosprostošanās var izraisīt miokarda infarktu.
Sirds mazspēja ir sindroms, kurā sirds nespēj nodrošināt organisma vajadzībām atbilstošu asinsriti vai to spēj tikai pie paaugstināta spiediena sirds dobumos. Tā var rasties sirds muskuļa bojājuma, ilgstošas hipertensijas, koronārās slimības, vārstuļu bojājumu un citu iemeslu dēļ. Raksturīgi simptomi ir elpas trūkums, nogurums, samazināta fiziskā slodzes panesība un šķidruma uzkrāšanās audos.
Sirds ritma traucējumi jeb aritmijas rodas, ja tiek traucēta elektrisko impulsu veidošanās vai vadīšana. Tās var izpausties ar sirdsklauvēm, neregulāru pulsu, reiboni, vājumu vai samaņas zudumu. Ne visas aritmijas ir vienādi bīstamas, tomēr dažas no tām var būtiski palielināt insulta vai pēkšņas sirds apstāšanās risku.
Insults rodas, ja tiek traucēta asinsapgāde kādai smadzeņu daļai. Visbiežāk tas notiek asinsvada nosprostošanās dēļ, bet iespējams arī asinsvada plīsums un asiņošana smadzenēs. Insults var izraisīt pēkšņus runas, redzes, kustību un jušanas traucējumus.
Sirds un asinsvadu veselība vīrieša dzīves laikā
Sirds un asinsvadu sistēma dzīves laikā pakāpeniski mainās. Šīs pārmaiņas ietekmē gan dabiskā novecošanās, gan dzīvesveids, vielmaiņas stāvoklis un uzkrātie riska faktori.
Jaunībā asinsvadi parasti ir elastīgāki, bet sirds un asinsvadu sistēmas funkcionālās rezerves ir lielākas. Ar vecumu artēriju sieniņas var kļūt stingrākas, samazinās to elastība un palielinās sistoliskā asinsspiediena paaugstināšanās iespējamība.
Sirds muskulis un tā elektriskā vadīšanas sistēma arī piedzīvo strukturālas un funkcionālas pārmaiņas. Var mainīties sirdsdarbības frekvences reakcija uz slodzi, samazināties maksimālā sirds izsviede un palielināties noteiktu ritma traucējumu risks.
Vīriešiem sirds un asinsvadu slimību risks būtiski pieaug līdz ar vecumu, tomēr to attīstība nav neizbēgama. Svarīga nozīme ir asinsspiedienam, asins lipīdu profilam, glikozes vielmaiņai, ķermeņa sastāvam, fiziskajai aktivitātei un smēķēšanas paradumiem.
Ar vecumu pieaug arī tādu vielmaiņas traucējumu iespējamība kā insulīna rezistence un 2. tipa cukura diabēts. Tie var veicināt asinsvadu endotēlija bojājumus un paātrināt aterosklerozes attīstību. Tāpēc sirds un asinsvadu veselība ir cieši saistīta ar kopējo vielmaiņas stāvokli.
Sirds un asinsvadu veselības novērtēšana
Sirds un asinsvadu sistēmas stāvokli izvērtē, izmantojot vairākus savstarpēji papildinošus izmeklējumus. To izvēle ir atkarīga no simptomiem, vecuma, riska faktoriem un iespējamās slimības.
Asinsspiediena mērīšana ļauj novērtēt spiedienu artērijās. Lai iegūtu ticamāku priekšstatu par ikdienas asinsspiedienu, var izmantot atkārtotus mērījumus mājas apstākļos vai diennakts asinsspiediena monitorēšanu.
Elektrokardiogrāfija reģistrē sirds elektrisko aktivitāti un palīdz noteikt ritma, vadīšanas un atsevišķas citas izmaiņas. Ehokardiogrāfija jeb sirds ultrasonogrāfija ļauj novērtēt sirds dobumu izmērus, sirds muskuļa darbību, vārstuļu stāvokli un asins plūsmas īpatnības.
Asins analīzēs var noteikt kopējo holesterīnu, ZBL un ABL holesterīnu, triglicerīdus, glikozes līmeni un citus rādītājus. Atbilstoši situācijai var būt nepieciešami arī nieru funkcijas, elektrolītu, asinsainas vai citi izmeklējumi.
Slodzes testi palīdz izvērtēt sirds un asinsvadu sistēmas reakciju uz fizisku slodzi. Savukārt ilgstoša sirds ritma monitorēšana var būt noderīga, ja ir aizdomas par periodiskiem ritma traucējumiem, kas nav konstatējami īslaicīgas EKG laikā.
Sirds un asinsvadu riska izvērtēšanā svarīga ir nevis viena analīze vai atsevišķs mērījums, bet visu būtisko faktoru kopums. Vienādi laboratorisko analīžu rezultāti dažādiem cilvēkiem var nozīmēt atšķirīgu kopējo risku.
Noslēgums
Sirds un asinsvadu sistēma nodrošina organisma nepārtrauktu apgādi ar skābekli un nepieciešamajām vielām, vienlaikus piedaloties vielmaiņas galaproduktu aizvadīšanā un organisma iekšējās vides regulācijā. Tās darbības pamatā ir sirds ritmiskās kontrakcijas, asinsvadu spēja pielāgoties dažādām vajadzībām un vairāku regulācijas mehānismu savstarpēja mijiedarbība.
Sirds un asinsvadu veselību ietekmē gan iedzimtība un vecums, gan asinsspiediens, lipīdu vielmaiņa, smēķēšana, fiziskā aktivitāte, ķermeņa masa un citi faktori. Daudzas pārmaiņas attīstās pakāpeniski un ilgstoši var neradīt izteiktus simptomus, tāpēc būtiska nozīme ir savlaicīgai riska faktoru novērtēšanai.
Izpratne par sirds un asinsvadu sistēmas uzbūvi un fizioloģiju ļauj labāk izprast tās darbības traucējumus, slimību attīstības mehānismus un organisma reakciju uz dažādiem ārējās un iekšējās vides faktoriem.