 |  |  |   |  |
 |  |
- angliski: sweet Violet
- vāciski: März-Veilchen
- zviedriski: luktviol
- igauniski: lõhnav kannike
- lietuviski: kvapioji našlaitė
- krieviski: фиалка душистая
Daudzgadīgs augs no vijolīšu dzimtas (Violaceae), līdz 15 cm augsts, ar biezu ložņājošu sakneni, kas veido daudzas bazālo lapu rozetes un virszemes dzinumus, kas sakņojas mezglos. Lapas ir 3–9 cm garas, gandrīz apaļas, retāk nierveida, sirdsveida pie pamatnes, nedaudz smailas augšpusē un ar robotām malām. Ziedi ir purpursarkani, smaržīgi, līdz 2,5 cm gari, uz kātiņiem, kas ir aptuveni vienādi ar lapām. Auglis ir sfēriska trīsstūrveida kapsula, pārklāta ar īsiem matiņiem. Augs zied aprīlī - maija sākumā un nes augļus jūnijā.
Augs vairojas ar sēklām (izplata skudras) un veģetatīvi, bieži veidojot blīvas audzes plašās platībās. Latvijā šis augs ir savvaļā pārgājis dārzbēglis. Bieži sastopams vecos parkos, vecu māju tuvumā, upju krastos un citās vietās, kur savu ikdienu vadījis cilvēks.
Ārstnieciskam nolūkam izmanto visu vijolītes virszemes daļu. Pavasarī ziedi tiek vākti atsevišķi, bet vasarā - viss augs, ieskaitot saknes un sakneņus.
Ievākto zālīti žāvē uz sietiem, ēnainā, labi vēdināmā telpā vai piespiedu žāvētājos, nepārsniedzot 40C temperatūru. Žāvēšanu ieteicams sākt laicīgi, jo ātrāk pasāksiet, jo vairāk vērtīgo vielu saglabāsies.
Augs satur saponīnus, alkaloīdus, ēterisko eļļu (satur metilsalicilātu), sitosterīnu, vitamīnus (C, karotīnu), fenola skābes (salicilskābi, metilsalicilāta glikozīdu), flavonoīdus (rutīnu, kvercetīnu, kaempferolu). Ziedi satur etiķskābi un cerotīnskābi, ēterisko eļļu (līdz 0,04%), saponīnus, salicilskābes glikozīdu un gentriakontāna spirtu. Saknes un sakneņi satur ēterisko eļļu (līdz 0,04%), triterpēna saponīnus, alkaloīdus (līdz 0,1%), betanitropropionskābes un salicilskābes, kā arī flavonoīdus.
Šim augam ir sava interesanta vēsture, tas 1870.gadā kļuva par smaržu “Vera Violleta” galveno sastāvdaļu, tāpēc nereti dzirdu, ka šī auga smaržu salīdzina ar parfimēriju, kaut īstenībā ir otrādi, parfimērija smaržo pēc šī auga.
Ārstnieciskā nozīme
Kā zāles smaržīgo vijolīti lieto daudzu slimību ārstēšanai, taču īpaša uzmanība jāpievērš daudzajiem gadījumiem, kad ar tās preparātiem (tinktūrām, uzlējumiem, ziedēm) tiek izārstēti dzemdes, taisnās zarnas, mēles, lūpu, rīkles un balsenes ļaundabīgi audzēji.
Ziedu sīrups, kā arī visa auga uzlējums tiek izmantots bronhīta, pneimonijas, plaušu tuberkulozes, cistīta, urolitiāzes un holelitiāzes, uretrīta, vielmaiņas traucējumu un reimatisma ārstēšanai.
Eksperimentāli ir noskaidrots, ka smaržīgā vijolīte izraisa spēcīgu centrālās nervu sistēmas nomākšanu. Šo īpašību apstiprina šī auga izmantošana tautas medicīnā. Jo īpaši smaržīgo vijolīti lieto kā nomierinošu līdzekli galvassāpju, bezmiega, neirozes, histērijas un epilepsijas gadījumā.
Sakneņu uzlējumu lieto, lai skalotu kaklu un muti iekaisuša kakla, stomatīta un gingivīta gadījumā. Lapu uzlējumu lieto iekšķīgi un skalošanas līdzekļu veidā mutes, balsenes un mēles gļotādu vēža slimību gadījumā.
Lapu uzlējumu ar medu lieto klepus, stomatīta un kolīta gadījumā.
Smaržīgajai vijolītei piemīt pretiekaisuma, pretsāpju, pretdrudža, atkrēpošanas, nomierinoša, pretmikrobu un spazmolītiska iedarbība.
Vijolītes virszemes daļa satur eugenolu (lielisku antiseptisku līdzekli) un ferulīnskābi. Ir veikti laboratorijas pētījumi, kuros vijolīšu preparāti ir pierādījuši savu efektivitāti pret onkoloģiskām slimībām, artrītu un pat pret AIDS vīrusu. Ūdens uzlējums no šīs zāles ar sakneņiem un saknēm tiek lietots bronhīta, pneimonijas, plaušu tuberkulozes, cistīta, urolitiāzes un žultsakmeņu, uretrīta, vielmaiņas traucējumu un reimatisma gadījumā.
Bulgāru tautas medicīnā smaržīgo vijolīti lieto ādas izsitumu ārstēšanai un kā diurētisku līdzekli pret akmeņiem nierēs un urīnpūslī.
Svaigas lapas, lietotas ārēji kā komprese, kas mazina iekaisumu un pietūkumu strutainās brūcēs, augoņos un dermatozēs.
Ārstējot nieres, vijolīšu drogu parasti sajauc ar pupiņu pākstīm, kukurūzas vālītēm (matiņiem), milteņu lapām un bērzu lapām vai pumpuriem, bet vijolīti pieļaujams lietot arī atsevišķi, kā mono līdzekli.