 |  |  |   |  |
 |  |
- angliski: sweet Violet
- vāciski: März-Veilchen
- zviedriski: luktviol
- igauniski: lõhnav kannike
- lietuviski: kvapioji našlaitė
- krieviski: фиалка душистая
Bioloģiskais apraksts
Daudzgadīgs augs no vijolīšu dzimtas (Violaceae), līdz 15 cm augsts, ar biezu ložņājošu sakneni, kas veido daudzas bazālo lapu rozetes un virszemes dzinumus, kas sakņojas mezglos. Lapas ir 3–9 cm garas, gandrīz apaļas, retāk nierveida, sirdsveida pie pamatnes, nedaudz smailas augšpusē un ar robotām malām. Ziedi ir purpursarkani, smaržīgi, līdz 2,5 cm gari, uz kātiņiem, kas ir aptuveni vienādi ar lapām. Auglis ir sfēriska trīsstūrveida kapsula, pārklāta ar īsiem matiņiem. Augs zied aprīlī - maija sākumā un nes augļus jūnijā.
Augs vairojas ar sēklām (izplata skudras) un veģetatīvi, bieži veidojot blīvas audzes plašās platībās. Latvijā šis augs ir savvaļā pārgājis dārzbēglis. Bieži sastopams vecos parkos, vecu māju tuvumā, upju krastos un citās vietās, kur savu ikdienu vadījis cilvēks.
Ievākšana un apstrāde
Ārstnieciskam nolūkam izmanto visu vijolītes virszemes daļu. Pavasarī ziedi tiek vākti atsevišķi, bet vasarā - viss augs, ieskaitot saknes un sakneņus.
Ievākto zālīti žāvē uz sietiem, ēnainā, labi vēdināmā telpā vai piespiedu žāvētājos, nepārsniedzot 40C temperatūru. Žāvēšanu ieteicams sākt laicīgi, jo ātrāk pasāksiet, jo vairāk vērtīgo vielu saglabāsies.
Ķīmiskais sastāvs
Augs satur saponīnus, alkaloīdus, ēterisko eļļu (satur metilsalicilātu), sitosterīnu, vitamīnus (C, karotīnu), fenola skābes (salicilskābi, metilsalicilāta glikozīdu), flavonoīdus (rutīnu, kvercetīnu, kaempferolu). Ziedi satur etiķskābi un cerotīnskābi, ēterisko eļļu (līdz 0,04%), saponīnus, salicilskābes glikozīdu un gentriakontāna spirtu. Saknes un sakneņi satur ēterisko eļļu (līdz 0,04%), triterpēna saponīnus, alkaloīdus (līdz 0,1%), betanitropropionskābes un salicilskābes, kā arī flavonoīdus.
Šim augam ir sava interesanta vēsture, tas 1870.gadā kļuva par smaržu “Vera Violleta” galveno sastāvdaļu, tāpēc nereti dzirdu, ka šī auga smaržu salīdzina ar parfimēriju, kaut īstenībā ir otrādi, parfimērija smaržo pēc šī auga.
Ārstnieciskā nozīme
Farmakoloģiskā perspektīva
Smaržīgajai vijolītei ir plašs ķīmiskais sastāvs, tostarp saponīni, flavonoīdi un fenola savienojumi, kas tradicionāli tiek saistīti ar dažādām bioloģiskām iedarbībām. No farmakoloģiskā skatpunkta auga preparātiem tiek piedēvēta viegls pretiekaisuma un mīkstinošs efekts, ko daļēji nodrošina fenola savienojumi, tostarp metilsalicilāts un salicilskābes atvasinājumi, kā arī flavonoīdi (kvercetīns, rutīns, kaempferols). Ēteriskā eļļa, lai gan sastopama nelielā daudzumā, var papildināt aromātisko un vietējo iedarbību, īpaši ārējai lietošanai.Tradicionāli vijolītes preparāti tiek izmantoti kā tonizējošs līdzeklis un viegls bronhītam vai klepus atvieglojošs aģents, pateicoties kombinētai iedarbībai uz elpceļu gļotādām un iekaisuma reakcijām. Ir aprakstīta arī vijolītes lietošana kā viegls urīndzenošs un pretiekaisuma līdzeklis, tomēr mūsdienu klīnisku pētījumu rezultātā šie efekti pārsvarā ir novēroti tradicionālajā vai in vitro kontekstā, nevis kā plaši pierādīta terapija cilvēkiem.
Smaržīgajai vijolītei tradicionāli piedēvēta vietēja pretmikrobu un mīkstinoša iedarbība, kas izpaužas ādas aplikācijās un mutes skalošanā, pateicoties saponīnu un flavonoīdu kombinācijai.
Tautas medicīna
Tautas medicīnā smaržīgā vijolīte tiek izmantota kā pretiekaisuma un mīkstinošs līdzeklis elpošanas ceļu kairinājumu mazināšanai (piem., bronhīts, klepus), urīna dzenoša un viegli tonizējoša līdzekļa veidā, kā arī ādas ātru dzīšanu veicinošs līdzeklis nelielos ādas bojājumos. Viegli siltā ūdenī pagatavots vijolītes uzlējums tradicionāli tiek lietots arī mutes skalošanai iekaisušu gļotādu gadījumā.
Ārīgi svaigas vai žāvētas vijolītes lapas lieto kompresēs vai aplikācijās, lai mazinātu pietūkumu un iekaisumu uz ādas, piemēram, pie sīkiem nobrāzumiem, iekaisumiem vai niezes. Vannas pievienotais vijolītes nostādinājums tradicionāli tiek izmantots kā mīkstinošs un nomierinošs līdzeklis ādas kairinājumu gadījumos.
Tautas medicīnā vijolītes nostādinājumus reizēm lieto temperatūras un vieglas drudža pazīmju mazināšanai, kā arī urīna dzenošas īpašības atbalstam.
Smaržīgā vijolīte ir daļa no daudzām tautas medicīnas tradīcijām visā Eiropā un Āzijā, kur tās maigās, aromātiskās un pretiekaisuma īpašības tiek izmantotas kā atbalsta līdzekļi vieglu vai vidēju simptomu gadījumos.