Viens no izplatītākajiem maldiem ir doma, ka, ja augs ir indīgs, tad tas noteikti nogalina ātri. Patiesībā daudzi toksiski augi izraisa lēnus, pakāpeniskus bojājumus aknām, nierēm, nervu sistēmai vai sirds vadīšanas sistēmai. Rezultāts bieži nav nāve, bet neatgriezeniska veselības sabrukšana, kurā cilvēks paliek dzīvs, bet ar nopietniem funkcionāliem ierobežojumiem. Šādā ziņā “dabīgums” nenozīmē ne saudzīgumu, ne arī humānu iznākumu.

Otrs bieži sastopamais priekšstats ir, ka tautas medicīnā lietots augs automātiski ir drošs. Vēsturiski daudzi augi tika lietoti nevis tāpēc, ka tie būtu droši, bet tāpēc, ka alternatīvu vienkārši nebija. Turklāt tradicionālā lietošana parasti nozīmēja ļoti konkrētas formas, devas un īsus lietošanas periodus, kas mūsdienās bieži tiek ignorēti. Brīdī, kad šie augi tiek koncentrēti, kombinēti vai lietoti ilgstoši, risks krasi pieaug, un tas vairs nav salīdzināms ar vēsturisko praksi.

Šeit arī parādās būtiska atšķirība starp bīstamiem augiem un farmaceitiskām zālēm. Zāles var būt toksiskas, bet to darbība, blaknes un pārdozēšanas sekas ir salīdzinoši labi aprakstītas un prognozējamas. Augiem šādas robežas bieži nepastāv. Aktīvo vielu saturs var mainīties atkarībā no augšanas apstākļiem, ievākšanas laika, kaltēšanas veida un pat auga daļas. Tas nozīmē, ka divi it kā identiski uzlējumi var iedarboties pilnīgi atšķirīgi. Tieši šī neprognozējamība padara daļu indīgo augu riskantākus par sintētiskām vielām, nevis otrādi.

Vēl viens bīstams mīts ir ideja, ka augu indes ir “dabiskas” un tāpēc organisms ar tām kaut kā pats tiks galā. Patiesībā aknas un nieres bieži ir pirmās, kas cieš, jo tieši tās uzņemas šo vielu neitralizāciju. Ja slodze ir par lielu vai ilgstoša, bojājums var kļūt neatgriezenisks, pat ja sākotnēji simptomi šķiet viegli vai nenozīmīgi.

Runājot par indīgajiem augiem bez romantikas, kļūst skaidrs, ka galvenais risks nav pati nāve, bet gan cilvēka vēlme vienkāršot realitāti. Doma, ka augi iedalās “labajos” un “sliktajos”, ir ērta, bet nepatiesa. Patiesībā jautājums vienmēr ir par formu, devu, lietošanas ilgumu un kontekstu. Ignorējot šo sarežģītību, indīgie augi kļūst nevis par zināšanu objektu, bet par bīstamu ilūziju.

Šāda skatījuma mērķis nav biedēt, bet atņemt indīgajiem augiem to nepelnīto romantisko auru un atgādināt, ka daba nav ne laba, ne ļauna. Tā ir vienkārši spēcīga, un bez izpratnes spēks vienmēr strādā pret cilvēku, nevis viņa labā.