Par psihoneiroloģiskajiem stāvokļiem un fitoterapiju
Mūsdienu psihoneiroloģija ir joma, kurā zinātniskā medicīna ir ieguldījusi milzīgus resursus. Smadzeņu darbība, nervu sistēmas regulācija, neiroķīmiskie procesi, funkcionālie traucējumi – tas viss ir detalizēti pētīts, klasificēts un aprakstīts. No malas skatoties, ir skaidrs: šīs zināšanas nav aizvietojamas ar empīrisku pieredzi vai tradicionāliem priekšstatiem. Fitoterapija nespēj definēt diagnozi, nespēj precīzi izskaidrot, kas notiek smadzeņu līmenī, un nespēj aizstāt akūtu medicīnisku iejaukšanos, ja tā ir nepieciešama.
Taču tajā pat laikā jāatzīst arī kas cits. Ne visi psiholoģiskie un neirofunkcionālie stāvokļi, ar kuriem cilvēki dzīvo, ir klīniskas diagnozes. Nogurums, emocionāla pārslodze, ilgstošs stress, miega traucējumi, iekšējs nemiers, nomāktība vai trauksme bieži rodas kā dzīves ritma, uztveres un vides rezultāts. Šie stāvokļi ne vienmēr prasa agresīvu korekciju. Dažkārt, tie prasa apstāšanos, regulāciju un atbalstu.
Psihoneiroloģijā ārstēšana bieži nav vērsta uz “izārstēšanu” klasiskā nozīmē, it kā runa būtu par infekciju vai akūtu organisma bojājumu, kuru iespējams novērst un pēc tam uzskatīt par noslēgtu epizodi. Daudzi psihoneiroloģiskie stāvokļi nav slimība šādā izpratnē, bet gan ilgstoši vai atkārtoti funkcionāli stāvokļi, kuros nervu sistēma ir zaudējusi elastību, spēju pielāgoties vai atgriezties līdzsvarā. Tāpēc arī pieeja tiem pēc būtības ir cita, tā ir vērsta uz ilgtermiņa atbalstu, regulāciju un funkcionēšanas stabilizēšanu, nevis uz vienreizēju “izārstēšanu”.
Medikamenti šajā procesā ir viens no instrumentiem, dažkārt, ļoti spēcīgs un nepieciešams, īpaši smagos gadījumos. Taču psihoneiroloģiskā praksē ārstēšana reti aprobežojas tikai ar farmakoloģiju. Paralēli tiek izmantotas dažādas terapijas formas, darbs ar uzvedību, uztveri, attiecībām, vidi un ikdienas ritmu. Ķīmiskā iedarbība ir tikai viena no daudzām ietekmes plaknēm. Tieši šeit arī rodas būtiska atšķirība starp smagiem klīniskiem stāvokļiem un vieglākiem, robežstāvokļiem, kuros agresīva ķīmiska korekcija ne vienmēr ir pirmais vai piemērotākais solis.
No fitoterapeita skatpunkta svarīgi ir saprast arī riskus. Augi nav neitrāli. Tie iedarbojas uz nervu sistēmu, hormonu līdzsvaru, miegu un emocionālo regulāciju. Dažkārt, tie var pastiprināt uzbudinājumu, trauksmi vai radīt neparedzētas reakcijas, īpaši, ja tiek lietoti paralēli medikamentiem. Tieši tāpēc fitoterapija nav universāls risinājums psihoneiroloģiskām problēmām. Tā prasa piesardzību, izpratni un atbildību.
Tomēr fitoterapija nav tikai vielu uzņemšana. Tā ir arī process. Augu ievākšana, atrašanās dabā, smaržas, klusums, dienas gaisma un ritms veido vidi, kas pati par sevi iedarbojas uz nervu sistēmu. Šī iedarbība nav klīniska un nav mērāma laboratorijas parametros, bet tā ir reāla. Daba piedāvā lēnus, paredzamus stimulus, kas ļauj nervu sistēmai atslābt. Uzmanība tiek pārvietota no iekšējā trokšņa uz ārējo klātbūtni. Tas ir regulācijas mehānisms.
Šajā kontekstā fitoterapija kļūst par pašaprūpes un funkcionāla atbalsta formu. Vieglos psihoneiroloģiskos stāvokļos, kad cilvēks nav klīniski slims, bet piedzīvo emocionālu izsīkumu, spriedzi, miega traucējumus vai trauksmi, fitoterapija var būt adekvātāks pirmais solis, kā tūlītēja ķīmisku antidepresantu lietošana ar visām no tā izrietošajām sekām. Šeit tās uzdevums nav nomākt simptomus, bet palīdzēt nervu sistēmai atgūt regulācijas spējas, nezaudējot saikni ar paša sajūtām un ikdienas realitāti. Nevis kā alternatīvu medicīnai, bet kā papildinošu ceļu ikdienas dzīvē. Cilvēkam, kurš nav klīniskā stāvoklī, bet jūt emocionālu izsīkumu vai spriedzi, šāda pieeja var būt pietiekama, lai atjaunotu līdzsvaru. Tā neveido atkarību, neveicina atsvešināšanos no paša sajūtām un neprasa pastāvīgu ārēju kontroli.
Svarīgi ir arī atzīt profesionālās robežas. Ārsts parasti nespēj kompetenti izvērtēt fitoterapiju, jo tā nav viņa specializācija. Fitoterapeits, savukārt, nespēj izvērtēt psihoneiroloģisku diagnozi, jo tam nepieciešamas padziļinātas medicīniskas zināšanas. Šīs jomas nav pretstati, bet tās arī nav savstarpēji aizvietojamas. Konflikts rodas tad, kad kāda no pusēm sāk solīt to, ko nespēj nodrošināt.
Zinātniskie pētījumi par fitoterapiju psiholoģiskās labklājības kontekstā eksistē, taču tie pārsvarā attiecas uz viegliem vai vidējiem simptomiem. Tie nerunā par izārstēšanu, bet par simptomu mazināšanu, miega uzlabošanu, trauksmes līmeņa samazināšanu. Šie pētījumi ir nozīmīgi, jo tie palīdz noņemt mītus un romantizāciju, bet tie arī skaidri parāda robežas.
Fitoterapija šajā skatījumā nav brīnumlīdzeklis un nav pēdējā cerība. Tā ir instruments, kas var būt noderīgs noteiktos apstākļos un pilnīgi nepiemērots citos. Tā vislabāk darbojas tur, kur nav nepieciešama agresīva korekcija, bet ir nepieciešams atbalsts, ritms un vide, kas palīdz cilvēkam atgriezties pie sevis.
Šis raksts nav aicinājums atteikties no medicīnas par labu fitoterapijai un nav arī aicinājums nenovērtēt fitoterapiju un skatīties tikai medicīnas virzienā. Tas ir aicinājums skatīties plašāk. Psihoneiroloģiskā labklājība nav tikai diagnožu un preparātu jautājums. Tā ir arī attiecību, vides, uztveres un ikdienas ritma jautājums. Fitoterapija šajā bildē ieņem pieticīgu, bet jēgpilnu vietu , ne kā risinājums visam, bet kā daļa no cilvēka ceļa uz līdzsvaru.