Farmācijas industrija patiešām ir milzīga, tai ir resursi, ietekme un interešu konflikti, un tā ne vienmēr darbojas ideāli vai cilvēka ilgtermiņa veselības interesēs. Taču tajā pašā laikā būtu naivi apgalvot, ka tautas medicīnas vide vienmēr ir zinātniski korekta, godprātīga un brīva no šarlatānisma. Abās pusēs ir problēmas, tikai atšķirīgas.

Galvenais, ko daudzi nepamana, ka tautas medicīna farmācijai nav konkurents. Ne ekonomiski, ne konceptuāli. Farmācija pelna ar standartizētiem produktiem, ātru efektu un akūtu stāvokļu kupēšanu. Tautas medicīna prasa laiku, disciplīnu, zināšanas un dzīvesveida maiņu. Šīs divas sistēmas vienkārši nestrādā vienā tirgū.

Vienīgais, kas farmācijai patiesi varētu būt interesants tautas medicīnā, ir dabas vielās esošo aktīvo savienojumu mijiedarbība un sinerģija. Tieši tur farmācijai joprojām ir būtiski ierobežojumi, jo izolētas vielas bieži nespēj atkārtot kompleksu dabisku iedarbību. Taču tas nav stāsts par aizliegšanu, tas ir stāsts par atšķirīgām pieejām.

Farmācijas dominancei pat nav nepieciešama sazvērestība. To izvēlas paši cilvēki. Mēs gribam ātru rezultātu, simptomu noņemšanu, iespēju turpināt dzīvot tāpat kā līdz šim. Ne mainīt paradumus, ne uzņemties atbildību par savu veselību. Šādu efektu šobrīd spēj nodrošināt tieši farmācijas līdzekļi un tas arī izskaidro to masveida lietošanu.

Tautas medicīna, savukārt, nav “dzert tēju, kad paliek slikti”. Tā ietver dziļu izpratni par cilvēka organismu, bioloģiju, ķīmiju, uzturu, vidi, emocionālo un garīgo stāvokli. Tas ir process visa mūža garumā, nevis risinājums ārkārtas situācijā. Un tieši tāpēc lielākajai daļai cilvēku tā ir pārāk sarežģīta, laikietilpīga un neērta.

Un visbeidzot, sazvērestības stāsts par “BigPharma” bieži ir vienkārši ērts aizsegs paša slinkumam un nevēlēšanās uzņemties atbildību par sevi. Ja cilvēks pats nevēlas mācīties, izzināt savu organismu, mainīt paradumus un dzīvesveidu, tad ir daudz vieglāk atrast ārēju “pāri darītāju”, kurš it kā visu kontrolē un apzināti neļauj būt veselam.

Sazvērestības domāšana šajā gadījumā kļūst par psiholoģisku aizsardzības mehānismu, tā ļauj saglabāt esošo komfortu, neko nemainot, bet vienlaikus justies “apmānītam” un, protams, “apgaismotam”. Tas ir daudz vieglāk nekā atzīt, ka veselība prasa darbu, disciplīnu un ilgtermiņa iesaisti.

Tas, protams, nenozīmē, ka farmācijas industriju nevajag kritizēt vai analizēt. Kritiska domāšana ir nepieciešama. Taču ir būtiska atšķirība starp pamatotu kritiku un dzīvošanu sazvērestībās. Ja runājam par sazvērestībām, tad tām ir jābalstās faktos, mehānismos un loģikā, nevis emocijās un neapmierinātībā ar paša izvēlēm.

Adekvāta pieeja nozīmē skatīties uz realitāti bez ilūzijām, ne idealizējot tautas medicīnu, ne demonizējot farmāciju, bet saprotot, kur beidzas sistēmu ierobežojumi un kur sākas paša cilvēka atbildība.