Veselības jomā šī robeža starp zināmo un vēl neizskaidroto ir īpaši jūtama. Cilvēka organisms nav izolēta mehāniska sistēma, bet gan dinamiska, pašregulējoša vide, kurā vienlaikus darbojas bioķīmija, nervu regulācija, hormonālie cikli, imūnreakcijas un ārējie faktori. Klīniskajā praksē bieži novēro efektus, kurus iespējams izmērīt vai aprakstīt, bet ne vienmēr pilnībā izskaidrot mehānismu līmenī. Vēsturiski medicīna vairākkārt ir izmantojusi metodes, kuru darbība tika atzīta praksē krietni pirms teorētiskā pamatojuma izveides. Tas nenozīmē, ka tās bija “brīnumainas”, vienkārši izpratne atpalika no novērojuma.

Tāpēc būtisks solis ceļā uz saprātīgu domāšanu ir apzināt zināmo. Tas nozīmē saprast, kas ir pierādīts, kas ir pieņemts, kas ir noraidīts un kāpēc. Tikai uz šī pamata ir iespējams atmest mītus, populārus pārpratumus un maldīgus skaidrojumus, kas nereti rodas no puszināšanām. Paradoksāli, bet tieši nepietiekams zināšanu līmenis bieži rada nevis skeptisku, bet pārlieku pārliecinātu attieksmi, cilvēks pieņem vienkāršu skaidrojumu, jo tas ir viegli saprotams, nevis tāpēc, ka tas ir patiess.

Kad zināmais ir apzināts, parādās telpa nākamajam līmenim- jautājumiem. Nevis jautājumiem ar iepriekš sagatavotām atbildēm, bet jautājumiem, kas precīzi iezīmē robežu: "Ko mēs vēl nesaprotam? Vai noteiktas organisma reakcijas patiešām ir “neizskaidrojamas”, vai arī mēs tās mēģinām izskaidrot ar nepiemērotiem instrumentiem? Vai iespējams, ka dažas parādības šķiet noslēpumainas tikai tāpēc, ka mēs tās skatām caur pārāk šauru prizmu?"

Šeit ir svarīgi uzsvērt, ka nezināmais nav aicinājums ticēt jebkam. Gluži pretēji, tas prasa vēl lielāku disciplīnu. Ja nav skaidrojuma, tas nenozīmē, ka der jebkurš skaidrojums. Tas nozīmē, ka jāatzīst neziņa, jānovēro, jāmēra, jāsalīdzina un jāatturas no pārsteidzīgiem secinājumiem. Tieši šajā punktā atšķiras izpēte no ticējuma. Ticējums piedāvā mierinājumu, izpēte darbu.

Daļa no tā, ko sabiedrībā mēdz dēvēt par “brīnumiem”, iespējams, nemaz nav brīnumi. Tie var būt normāli bioloģiski procesi, kuriem vienkārši vēl nav precīza apraksta vai kuru mijiedarbība nav pilnībā izprasta. Ja šodien kāda parādība šķiet neiespējama, ir vērts sev pajautāt, vai tā tiešām pārkāpj dabas likumus, vai tikai mūsu pašreizējo izpratni par tiem? Un cik bieži vēsturē “neiespējamais” vēlāk ir kļuvis par pašsaprotamu?

Apzinātāka pieeja veselībai nozīmē atteikties gan no aklas ticības, gan no akla nolieguma. Tā nozīmē spēju vienlaikus balstīties uz zinātni un atzīt tās robežas. Nevis lai tās aizpildītu ar fantāzijām, bet lai radītu telpu jaunām idejām, precīzākiem modeļiem un dziļākai izpratnei. Dzīve kļūst loģiskāka ne tad, kad viss ir “skaidrs”, bet tad, kad mēs skaidri zinām, kas ir skaidrs un kas vēl nav.