Es parasti esmu pret profilaktiskiem līdzekļiem, jo organismam ir jāstrādā pašam, bez palīdzības. Palīdzība jāsniedz tikai tad, kad tā tiešām ir nepieciešama. Bet labi zinu, ka cilvēki tāpat ir lietojuši, lieto un turpmāk lietos dabas veltes profilaksei, kā arī kādu iedomātu nākotnes slimību novēršanai. Mākam, tak sev izdomāt no kā baidīties nākotnes perspektīvā, tāpēc labāk šodien jau laikus novērsīsim visu kas iespējams.

Klasiskās vides, teiksim bāzes, kuras izmanto tautas medicīnā ir ūdens, alkohols un tauki. Viss ir daudz sarežģītāk, jo visā iesaistās arī mūsu organisms ar visiem tajā notiekošiem procesiem. Taču lai nesarežģītu, skatīsimies uz visu vienkāršotāk.

Dabas veltēs ir dažādas vielas un tās katra ir ar savu polaritāti- tās šķīst/ savienojas ar konkrētu bāzi, daļa savienojas ar ūdeni, cita daļa ar alkoholu, cita ar taukiem. Alkohols ir tāds taka tilts starp ūdeni un taukiem, jo tajā daļēji šķīst gan vienas, gan otras vielas, taču arī te nav tik vienkārši. Iespējams, esat dzirdējuši par dubultajiem ekstraktiem, kad kādu dabas velti notur spirtā, pēc tam filtrē un masu vāra ūdenī, pēc tam abas daļas savieno un iegūst dubulto izvilkumu/ ekstraktu. Teorētiski, ja mēs paņemam degvīnu 40%, tad tajā ir gan ūdens, gan spirts- attiecīgi, gatavojot tinktūru, mēs arī iegūsim dubulto ekstraktu. Bet diemžēl tā nav, daļa ūdenī šķīstošās vielas nešķīst ūdenī, ja nav paaugstinātas temperatūras ietekme- vārīšana. Atgādinu, ka skatāmies uz situāciju vienkāršoti.

Tālāk jau mēs nonākam, pie tā, ka esam pagatavojuši kādu līdzekli no dabas veltēm, kuram ir konkrēts profils- pēc aktīvo vielu satura, kuru esam izguvuši. Un te rodas jautājums, kā to pareizi lietot. Un te nāksies samierināties, ka konkrētas lietošanas formulas nav. Ir ārkārtīgi daudz faktoru, kas ietekmē lietošanu. Pastāv literatūrā ieteikumi, cik daudz ņemt konkrētu dabas velti uz cik lielu tilpumu bāzes, bet kurš gan to ievēro. Mēram šķipsnās, aplejam pēc pieejamā tilpuma, uz aci izskatās labi, tad varbūt vēl vienu šķipsnu, lai ir pavisam droši. Un te arī sākas sarežģītākais, mēs varam pagatavot līdzekli dažādās koncentrācijas un adekvāta deva var būt viena ēdamkarote dienā un var būt arī 3 litru burka ar šo līdzekli.

Tāpat ir jāņem vērā individuālās īpatnības- vai lietojat kādas zāles, ir kāda saslimšana, alerģijas uz kādām vielām, sverat 50kg vai 150kg. Apzinot visas individuālās īpatnības, ir jāskatās konkrētās izstrādes īpatnības, kādas tā var radīt blaknes, kad nav ieteicams lietot vispār.

Un pēc tā jau varēs noteikt lietojamo devu.

Nav reti gadījumi, kad kādas dabas veltes lietošana nav vēlama vispār un no tās ir jāatsakās, pat ja to esat jau pagatavojuši. Diemžēl, tā ir bieža situācija, ka cilvēks izvēlas ko gatavot, balstoties tikai uz informāciju par “labajām” īpašībām un noignorējot, ka konkrētai dabas veltei ir iespējamas arī blaknes.

Diemžēl, bet dzīvojam tādā laikā, kad medikamentus no farmācijas uztveram nopietni, bet dabas veltes ir tikai tā, kaut ko padzert. Patiesībā, bieži dabas veltes ir daudz bīstamākas lietošanā, kā medikamenti. Galvenokārt, tas saistās ar to, ka dabas veltes nav nemainīgas savā sastāvā un papildus, attieksme pret tām bieži ir pārlieku vieglprātīga, kas nereti noved jau pie potenciāli bīstamām izstrādēm.

Ko es ar šo rakstu vēlos pateikt? To, ka nevienai izstrādei nav iespējams noteikt konkrētu devu, konkrētam cilvēkam balstoties uz kaut kādiem vispārējiem ieteikumiem literatūrā. Katra deva ir jāpielāgo, katram individuāli, kā optimālu, ievērojot visus priekšnosacījumus. Devai ir jābūt ne tikai ārstnieciskai, bet, galvenokārt, drošai visa lietošanas kursa laikā un atbilstošai, katram individuāli.