Cilvēka gremošanas sistēma nav universāla ekstrakcijas iekārta. Tā darbojas konkrētos fizioloģiskos rāmjos, noteiktā pH diapazonā, ar ierobežotu fermentu spektru, noteiktā laika posmā un ar salīdzinoši vāju mehānisku iedarbību. Šie nosacījumi nosaka, ka gremošana nespēj vienlīdz efektīvi apstrādāt visas dabas vielas, īpaši tās, kas atrodas mehāniski izturīgās vai ķīmiski noturīgās struktūrās. Ja bioloģiski aktīvā viela netiek atbrīvota no sava struktūras, zarnu uzsūkšanās mehānismi tai vienkārši netiek klāt.

Tieši šeit rodas būtiska pretruna starp teorētisko un praktisko pieeju. Teorētiski kaltēts pulveris satur visu izejmateriāla sastāvu. Praktiski tas nozīmē, ka lielākā daļa šo vielu paliek fiziski nepieejamas. Gremošana nespēj pilnvērtīgi sašķelt daudzas augu un sēņu struktūras, un rezultātā ievērojama daļa potenciāli vērtīgo savienojumu organismu nesasniedz. Šis aspekts kļūst īpaši acīmredzams kapsulētu produktu gadījumā, kur neliels pulvera daudzums rada koncentrācijas ilūziju, lai gan patiesībā tas nav koncentrāts, bet gan vesels, neekstrahēts materiāls.

Kapsulās bieži nonāk vielas, kuru reālais apjoms un pieejamība ir nepietiekama, lai runātu par jēgpilnu iedarbību. Pat ja izejmateriāls pats par sevi ir vērtīgs, tā klātbūtne kapsulā nenozīmē, ka organisms spēs no tā iegūt nozīmīgu aktīvo savienojumu daudzumu. Šādā gadījumā liela daļa masas darbojas vairāk kā neuzsūcama šķiedra, nevis kā funkcionāls līdzeklis, un rezultāts ir ļoti atkarīgs no individuālā gremošanas stāvokļa.

Pretstatā tam mērķēta izstrāde, neatkarīgi no tā, vai tā ir ūdens izvilkums, spirta ekstrakts vai eļļas macerāts jau sākotnēji veic to darbu, ko gremošana bieži nespēj izdarīt. Izstrādes procesā vielas tiek atbrīvotas no struktūrām, mainās to šķīdība un stabilitāte, un tās nonāk organismā formā, kas ir bioloģiski pieejama vēl pirms gremošanas procesa sākuma. Šādā situācijā gremošana vairs nav spiesta lauzt sarežģītas struktūras, bet strādā ar jau sagatavotu materiālu.

Bieži tiek uzskatīts, ka tējas vai tinktūras ir ierobežotas, jo katra no tām satur tikai noteiktu vielu grupu. Tomēr bioloģiskajā kontekstā svarīgāks par teorētisku pilnu sastāvu ir jautājums par pieejamību. Viela, kas ir atbrīvota, izšķīdusi un stabila, organismam ir daudz vērtīgāka nekā viela, kas pulverī eksistē tikai uz papīra, taču nav pieejama. Gremošana nespēj kompensēt šo atšķirību, jo tās uzdevums nav pilnvērtīga ekstrakcija, bet gan jau pieejamu savienojumu apstrāde un uzsūkšana.

Vienlaikus ir svarīgi skaidri pateikt, ka šī pieeja nav absolūta un tai ir izņēmumi. Pastāv vielas un materiāli, kuru mērķtiecīga lietošana pulvera veidā var būt pamatota un apzināta izvēle. Tas parasti attiecas uz gadījumiem, kad aktīvās vielas jau sākotnēji ir viegli pieejamas, stabilas gremošanas apstākļos vai kad mērķis nav maksimāla ekstrakcija, bet cita veida iedarbība vai dozēšanas precizitāte. Šādos gadījumos pulveris nav kļūda, bet instruments, ja tas tiek lietots ar skaidru izpratni par tā iespējām un robežām.

No tā izriet vienkāršs, bet bieži ignorēts secinājums. Gremošana nav jaudīgāka vai universālāka par apzināti veiktu dabas vielu izstrādi. Tā ir pēdējais posms ķēdē, nevis galvenais instruments. Ja mērķis ir reāla iedarbība, nevis tikai lietošanas fakts, tad izstrādes forma bieži nosaka vairāk nekā izejmateriāla „veselums”. Bioloģiskā pieejamība ir svarīgāka par teorētisku pilnu sastāvu, un šo atšķirību saprotot, kļūst skaidrs, kāpēc mērķētas, jau sagatavotas formas daudzos gadījumos dod prognozējamāku un jēgpilnāku rezultātu.