Manas vecmāmiņas kults un “senču” brends

“Mana vecmāmiņa...” ir standarts ar ko sākas pats dumjākais arguments. Visbiežāk, šis arguments tiek izmantots cilvēku vidū, kuri paši neko nevēlas apgūt un izzināt, bet tikai atsaukties uz savām, personīgajām autoritātēm. Es, protams, neesmu pret vecmāmiņām, bet viņu piesaukšana, kad tiek runāts par dabas velšu pasauli ir pirmais signāls, ka tūlīt, tūlīt sekos kaut kas unikāls- tā teikt vecmāmiņu kults tiks diskreditēts un tās tiks parādītas ne tajā labākajā gaismā. Un tālu vairs nebūs jāgaida, lai uzklausītu sazvērestības teorijas, kuras parasti ir tā, aiz ausīm pievilktas.

Pats skaistākais šajās sazvērestības teorijās ir tas, ka vainīgs vienmēr ir kāds un es esmu upuris. Nekad netiek runāts, par to, ka mēs visu esam izveidojuši paši, viss kas notiek mūsu dzīvēs ir mūsu atļauts. Un tas ka mēs ar savu darbību atbalstam, to lielo un ļauno, kaut ko- ko parasti nevar nosaukt, tikai apzīmēt ar kaut kādu ‘trendīgu’ jēdzienu.

Atgriežoties pie vecmāmiņām vai pareizāk būtu teikt bieži valkāto vārdu “senči”. Cik bieži nākas dzirdēt, šo nu jau ‘brendu’, dabas velšu pasaulē. Apzīmējums ‘senči’ šodienā jau ir sekls mārketinga gājiens, jo bieži vien aiz tā seko, kaut kas, kas atkal diskreditē senčus. Piemēram, esmu redzējis reklāmu priežu čiekuru sīrupam, kurš tiek vārīts medū uz atklātas liesmas (krāsns, ugunskurs vai kas zina, kā senči vārīja medu). Ar piebildi: “Pēc senču receptēm!” Tas tāds pirmais, kas ienāca prātā.

Apzīmējams ‘senču’ šodienā tiek pieminēts, kā tāds vērtības paaugstinošs apzīmējums. Kaut būtībā ar senčiem izstrādei, kā likums nav nekāda sakara. Nu principā senči dzēra ūdeni un mēs arī dzeram- varam to nodēvēt par senču tradīciju. Likumsakarīgi, ka apzīmējumam “senču”, nav nekāda datējuma. Vai mēs runājam par 2000 g.p.m.ē. vai mēs runājam par iepriekšējo paaudzi. Nenoteiktība ir lielisks palīgs.

Pēc pieredzes, bieži redzu, ka šodienas cilvēks ar senčiem apzīmē kaut kādu X paaudzi, bet ne vecāku par 100-300 gadiem, tādu kuras pastāvēšana vēl ir apzināta, tā teikt taustāma. Un tad ir vēl tie senči, kuri ir izlobīti no tautas dziesmām, hronikām un pieņemts, ka tie dzīvoja kaut kā noteikti- bieži vien, tā kā mums konkrētā situācijā ir ērtāk.

Glorificējot senču padarīšanu, tas izpaužas caur vecmāmiņu kultu. Vismaz pie mums tieši vecmāmiņas ir tās, kas nes patiesās zināšanas no paaudzes uz paaudzi. Un šodienas pētījumi, zinātne tas viss esot kaut kāds farmācijas industrijas sponsorēts bubulis, kurā notiek cenzēšana un vešana uz nepareizo ceļu. Piespiešana ēst tabletes un aizliedz darboties dabas velšu pasaulē. Tāpat populāra ir arī tēze, par to ka lielie farmācijas uzņēmumi iznīcina visus dabas velšu pasaules popularizētājus. Kaut šis bubulis vairāk klīst Kanādā un ASV. Realitātē farmācija neizjūt zaudējumus, ko rada dabas velšu draugi. Vēl jo vairāk, iegulda milzu naudas pētījumos, lai pārņemtu daļu savā paspārnē. Farmācija droši darbojas arī “Dabīgs” sektorā un dabas velšu darboņi uztur tam visam labu fonu- ir pat izdevīgi. Tas procents, kurš atsakās no šodienas medicīnas pakalpojumiem un farmācijas izstrādēm ir gaužām niecīgs, lai industrija iespringtu.

Kas interesanti, ka cilvēki, kuri mītus par šodienas zinātni popularizē, parasti izmanto šodienas zinātnes priekšrocības- gan internetu, gan automašīnas, gan dentista pakalpojumus, gan telefonus. Negrib neviens staigāt lina vai nātru lupatā, kuru pats ievācis, noaudis un pašujis, no paša kauta lopa formētās pastalās, rakstīt vēstules, dzīves laikā maksimāli aizbraukt tikai 100-200km attālumā no sava ciema, pilnībā nodrošināt sevi ar pašizaudzētu pārtiku. Un kas pats galvenais, pilnībā uzņemties atbildību par savu veselību.

Mūsu šodienas dzīves līmeni nevar salīdzināt ar mūsu, tā saucamo senču dzīvi. Atliek vien palasīt vēsturi par dzīvi Latvijā un gan jau arī Eiropā kopumā, parunāt ar gados vecākiem cilvēkiem, kuri ir pieredzējuši paši un kuru vecāki ir pieredzējuši tos apstākļos nemaz tik senā pagātnē. Nabadzība, bads, kaudze neārstējamu slimību, medicīnas nepieejamība, radu un bērnu nāves, no šodien it kā viegli ārstējamām slimībām. Dabas veltes daudziem cilvēkiem bija vienīgā iespēja izdzīvot, kaut kādā veidā uzturēt savu un tuvinieku veselību. Gan jau zināt grāmatas par ēdamajiem savvaļas augiem un padomājot, aptuveni, gan jau ka nojaušat, kā tika atklāts ko var ēst un ko nē.  Tieši tādā veidā tika noteikta arī ārstnieciskā iedarbība no konkrētiem augiem. Varam, protams, runāt par to ka mūsu senči lasīja seno ārstu grāmatas ar cittautu pieredzi, kā iedarbojas, piemēram, apelsīns- svešvalodā un noderīgi mūsu platuma grādiem. Tāpēc nācās izzināt vien visu pašiem. Un kolekcionēt visu zināmo par konkrētiem augiem no paaudzes paaudzē, iespējams, kādi zintnieki savā starpā vēl dalījās zināšanās. Sava veida informācijas plūsma, tikai lēna.

Cilvēku mirstība pat agros gados bija normāla parādība. Tāpēc meklēja iespēju ārstēties izmantojot to kas ir pieejams- dabas veltes. Par kurām zināšanas ceļoja tāpat kā tautas dziesmas no mutes mutē. Un nē, nezināja nedz sastāvu, nedz vākšanas laiku- vāca to kas tuvumā auga un kad auga. Neviens nebrauca 100km no mājām pēc zālītēm. Turklāt, ārstnieciskās dabas veltes, kuras izmantoja bija labi ja pāris desmiti. Kāds no kaimiņiem ierādīja augu, to tad nu arī zināja. Gana drošs esmu, ka nezinot augu, neviens to neaiztika un savus vienīgos mantiniekus un darba spēku, perspektīvā noindēt nemēģināja.

Ja skatāmies šodienā, tad tieši zinātnes attīstība ir radījusi situāciju, ka teju vai visu var noskaidrot. Ieejot pļavā var ievākt visus augus, noskaidrot to noderību un bieži vien pat ķīmisko sastāvu. Un vēl jo vairāk, neizejot no pļavas- viss pieejams plaukstas formāta kastītē ar ekrānu.

Šodien dabas veltes mums nav akūta vajadzība, mēs varam ievākt un varam arī neievākt. Pateikt, ka tie kas dzīvo uz dabas veltēm ir veselīgāki, kā tie kas apmeklē medicīnas iestādes nevaram- tas ir stipri individuāli. Turklāt, izmantojot zinātnes devumu ir iespējams aizvien mazāk un mazāk apdraudēt savu dzīvību.

Protams, mēs varam noliegt zinātnes devumu un uzskatīt, ka zināšanas par visām nozarēm uz šīs pasaules attīstās, tikai dabas velšu zinātne stagnē, kaut kur tur pie “senčiem” un tikai viņi zināja, kā pareizāk.

Esot daudzus gadus dabas velšu pasaulē, es bieži klausos šos: “Mana vecmāmiņa...” vai “Mūsu senči...” un laikam nav nekas iedarbīgāks ar ko esmu sastapies, kad ar šo cilvēku rodas vēlme pārtraukt diskusiju, lai neteiktu rupjāk. Un nē, ne senčus, ne vecmāmiņu es neuzskatu par dumju, bet gan cilvēku, kurš mēģina ko pamatot, pat nepainteresējies par to, kas šodienā ir zināms. Piemēram, kailās mietenes bīstamību vācieši noteica jau ap 1940 gadu, bet ir cilvēki, kas vēl aizvien to ievāc, jo ome vāca. Pieņemt, ka ome nezināja, omei nebija tik plaša pieeja informācijai, kā mums- nekādā gadījumā, ome ir augstāk par visu un ja viņa tā darīja, tad tā darīt var. Kaut atliktu vien 20 minūtes palasīt pētījums, nepieceļot savu pēcpusi pat no krēsla. Protams, ja ir iespējams atslēgt to slēdzi, ka big farma cenšas atņemt cilvēcei kailo mieteni.

Nevienu ne uz ko nemudinu. Katrs tic un dzīvo tā kā tam ir ērti un pareizi. Es izsaku tikai savu viedokli!