Cilvēks parastais (Homo idioticus vulgaris)

Iespējams, lasot šo mājas lapu esat laiku pa laikam sastapušies ar apzīmējumu ezoreliģija, kuru jau no senatnes lietoju un arī pats izdomāju, jo savādāk nemācēju apzīmēt kādu no parādībām, kura parādījās mūsu sabiedrībā dažādās sociālās vidēs. Ezoreliģija ir vārdu “ezotērika” un “reliģija” apvienojums. Ar ezoreliģiju es parasti apzīmēju, cilvēku ticību izdomājumiem, fantāzijai un dažkārt, pat pilnīgam neprātam- saistās ar izdomātāja psihisko stāvokli.

Ezoreliģijā bieži novērojama arī ļoti raksturīga valodas lietošana – augi tiek dēvēti par “gaismas nesējiem”, “sirds atvērējiem”, “iekšējās pasaules dziedniekiem”, nereti papildinot šo retoriku ar antropomorfiem vai mitoloģiskiem elementiem. Šāda valoda kalpo vairāk emocionālai uzrunai, nevis informēšanai vai zināšanu nodošanai.

Šīs "reliģijas" virziens bieži maskējas kā zinātnisks, pieminot terminus kā “adaptogēni”, “bioenerģētika”, “vibrācija” utt., taču reālā izpratne par šo terminu nozīmi ir virspusēja vai pilnībā sagrozīta. Zinātniskie termini tiek izmantoti nevis, lai skaidrotu, bet lai radītu autoritātes ilūziju.

Šodienā, es esmu nonācis jau pie diviem jauniem terminiem, kurus arī nācās izdomāt un ļoti iespējams, ka turpmāk tos redzēsiet manā runā vai rakstos. Šie apzīmējumi ir ietilpstoši ezoreliģijā, bet kā papildinoši, apzīmējot konkrētu virzienu. Viens apzīmējums ir fitoreliģija un otrs apzīmējums ir fungoreliģija.

Ar fitoreliģiju un fungoreliģiju es apzīmēju, darbības virzienu, kurš balstās uz fantāziju un aklu ticību, ne zinātni, ne tautu pieredzi (etnopieredzi), ne zināšanām. Virziens, kurā izmanto dažādus zinātniskus apzīmējumus, efektus- neizprotot ne to nozīmi, ne efekta struktūru. Un kā likums viss tiek argumentēts ar kaut kādiem garīgiem, dievišķiem efektiem, turklāt, piedēvējot augiem un sēnēm cilvēciskas vai pat dievišķas īpašības.

Fitoreliģija un fungoreliģija bieži atsaucas uz "tautas/ senču pieredzi", taču patiesībā šī pieredze tiek selektīvi interpretēta, idealizēta un pārveidota, atmetot visas neērtās, bīstamās vai neefektīvās daļas. Tā vietā tiek radīts ideālistisks un no realitātes atrauts priekšstats par dabas dziedinošo spēku.

Šie virzieni arvien vairāk sāk līdzināties kolektīvām psiholoģiskām konstrukcijām/ kultam – sava veida pašdziedināšanas rituāliem, kuros cilvēki meklē jēgu, mierinājumu vai piederību, bet šie meklējumi bieži noved maldos, pašapmānā un veselības apdraudējumos. Tie kļūst par alternatīvu realitāti, kurā kritiskā domāšana tiek uzskatīta par draudu.

Saprotams, ka ezoreliģija, kā tāda, nav ideoloģija, bet gan sava veida komerciāls instruments, ar kura palīdzību tiek piedāvāts vai pareizāk tiek iestāstīts produkts, ar it kā augstāku pievienoto vērtību- efektivitāti.

Ja esat aktīvs sociālo portālu lietotājs, tad visticamāk, esat pamanījuši dažādos informācijas avotos, kuros tiek piedāvātas dažādas izstrādes no visa veida dievišķām dabas veltēm, kuras atbrīvos no praktiska jeb kā, kam vien spēsiet piedēvēt negatīvu noskaņu- kaut kas sāp, slikts noskaņojums, maz naudas, noguruši no darba, neizgulējušies- lūdzu, dievišķais čiekurs, zelta putekļu un rīta rasas sīrupā vai sadegušas asinszāles hidrolāts!

Šāda “dziedniecība” kļūst par grotesku tirgu, kur ne tikai čiekurs, bet arī apgrauzta bērza tāss šķēpele var tikt padarīta par dzīvības eliksīru. Atliek vien pievienot pareizo vārdu kombināciju – “prānas nesējs”, “dzīvības kods”, “augstā vibrācija” –, un prece gatava. Tas vairs nav tikai maldinājums, tas ir sava veida simbolisks teātris ar rekvizītiem no dabas, kuram nav nekāda sakara ar patiesu izpratni par ārstniecisko  augu vai sēņu fizioloģiju.

Traģiskākais šajā parādībā ir nevis pati izdomājumu pārpilnība, bet gan cilvēku nevēlēšanās izkāpt no šīs ticības. Tā kļūst par jauna tipa reliģiju – bez dieva, bet ar svēto bērzu, svēto mušmiri un svēto pelējumu, kuriem piedēvēta visa dzīvības atslēga. Un to aizstāv ar tādu pašu niknumu, kā ticīgais aizstāv savu baznīcu.

Dabai šajos stāstos vairs nav vietas kā realitātei – tā kļūst par mitoloģisku tēlu, par visvarenības avotu, kuru cilvēks izmanto kā fetišu. Čiekurs kļūst par amuletu, sēne – par vārtu atslēgu citai pasaulei, asinszāle – par “prāta attīrītāju”. Tā vairs nav ārstniecība, tā ir tautas maģija ar pseidozinātnes piesitienu.

Zinātne šajos naratīvos tiek demonizēta – kā auksta, nesaudzīga, attālināta no dabas. Tās vietā nāk intuitīvais "sirds saprāts", kas balstās izjūtās, nevis pierādījumos. Taču sajūtas nav zināšanas. Un sajūtu pārvēršana dogmā noved sabiedrību atpakaļ – nevis pie dabas, bet pie kolektīva pašapmāna.

Cilvēki vairs nav tikai patērētāji – tie kļūst par pielūdzējiem. Produkts netiek izvēlēts pēc iedarbības vai kvalitātes, bet pēc tā, cik mistiski un svinīgi tas ir noformēts. Īsts dziedniecības eliksīrs šodien vairs nav rūpīgi pārbaudīta tinktūra – tas ir “sirds kodola rezonējošais balzams ar čakru saskaņotām vibrācijām”.

Sekoju šīs kultūras attīstībai vairākus gadus, tieši fitoreliģijai, fungoreliģijai mazāk, jo tur tas pētāmais priekšmets tikai viens- mušmire (klasiski sarkanā un panteru). Kopumā garlaicīgi, jo mušmiru spēka, gara un cita veida atdzīvināšana ir stipri klasiska un neizceļas ar pārāku fantāziju. Fitoreliģija ir daudz reižu krāšņāka un interesantāka.

Visa mana interese rodas tīri no pētnieciskā viedokļa – cilvēkiem tiek piedāvāti stipri indīgi augi un dažādas izstrādes no tiem, ar pilnīgi greizu dozāciju. Piedāvātājs pat nav pārbaudījis – pat ne aptuveni – cik lielas koncentrācijas toksisko vielu ir konkrētajā augā, konkrētā augšanas fāzē. Un kādas devas cilvēkam ir kritiskas.

Atklāšu noslēpumu – indīgie augi ir interesanti arī ar to, ka, tos lietojot, nekādu smagu saindēšanās efektu var arī nebūt. Bet pēc laika tikai pamani, ka akna, sirds vai CNS ir nokāries. Un tad – diez no kurienes?!

Papildus tiek testētas dažādas auga daļas, kuras pašas par sevi nav efektīvas ārstniecībā. Principā – sētā auga. Kāpēc gan neievākt, neizdomāt par to kādu “dievišķības stāstu” un nepateikt cilvēkiem, ka tas tagad ir “vērtīgs”? Vai arī – aicina sagatavot tā, lai tajā nobeigtu visu vērtīgo... vai pat padarītu vērtīgās vielas toksiskas!

Pieņemu, ka tas ir kāds jauns un iepriecinošs fakts, ko iepriekš neviens nestāstīja – ja nu vienīgi omīte. Ka nepareiza sagatavošana var padarīt ārstniecisko dabas velti vai izstrādi kaitīgu veselībai.

Varat, piemēram, atvērt kādu sev uzticamu informācijas avotu un paskatīties, piemēram, tējas recepti. Tur būs ļoti konkrēti norādīts, kā sagatavot – aplejot vai vārot. Un viens ļoti interesants moments – cik ilgi vārīt vai noturēt, kad tējas biezumi tiek atdalīti. Interesanti, kāpēc?

Interesanti palasīt atsauksmes un redzēt, kā šis teātris vairs nav tikai monoizrāde — tagad tajā iesaistās arī publika, sajūsmā spiedzot un karalieni pielūdzot! “Viss, kas dabīgs, ir labs un drošs! Visas ļaunās acis noņemošs!”

Vai zinājāt, ka dabas veltes ir daudz bīstamākas par to pašu, visiem tik nemīlēto farmāciju. Vairumam farmācijas izstrāžu ir pētījumi, konkrēti laboratoriskie testi, tad testi uz dzīvniekiem, tad cilvēkiem- pētījumi, pētījumi, pētījumi. Pat populārākam augam, kuru lieto ārstnieciskajām vajadzībām ir uz roku pirkstiem saskaitāmu pētījumi un bieži ne tik vispārināti, lai pārbaudīto to efektivitāti uz cilvēku un lietošanu, bet pārbaudītu cik tie ir perspektīvi tālākai izmantošana- farmācija, lauksaimniecība, ķīmija utt.

Un nē, pietiks arī pārspīlēt ar senču zināšanām, pietiks tās vienreiz glorificēt. Ka tā bijusi kāda augstāka rase, ar kaut kādām ārpasaules zināšanām. Tie bija vienkārši cilvēki, kurus dzīve piespieda riskēt un pat nezinot, ja tie sev nodarīja kaitējumu lielāku, kā labumu. Šodien, mums ir lielākas zināšanas, kā jel kad ir bijušas par dabas veltēm.

Un arī visas tās sazvērestības teorijas par farmācijas nozari — ka tā it kā speciāli mums kaut ko cenšas atņemt vai paslēpt — ir pilnīgs marasms. Ja farmācijas industrijai pat būtu nedaudz konkurences no dabas velšu pasaules, tā pāris paņēmienos šo nozari iekļautu savā paspārnē un pielāgotos cilvēces pieprasījumam. Viņi šo nozari attīstītu un pārvaldītu. Bet tas nav vajadzīgs — cilvēki izvēlas klasisko medicīnu un farmāciju.

Ir laiks vienkārši atvērt acis un sākt beidzot domāt!

* Termini “ezoreliģija”, “fitoreliģija” un “fungoreliģija” ir mani, paša izdomāti jēdzieni, kas nav ne akadēmiski, ne oficiāli atzīti termini. Tie apzīmē mūsdienu pseidozinātniskos un emocionāli uzlādētos ticības virzienus, kas balstās nevis uz zinātni un pierādījumiem, bet gan uz fantāziju, selektīvu tautas pieredzes interpretāciju un emocionālu vajadzību apmierināšanu.

1 komentārs - Cilvēks parastais (Homo idioticus vulgaris)

Komentēt