Vispirms jāatzīst, ka savvaļā augi bieži ir spēcīgāki. Ne jau tāpēc, ka dabā ieslēpts kāds mistisks “zaļās enerģijas” avots, bet tāpēc, ka tajā nav Jūsu...labi, labi, savvaļas augsne ir "dabiski dzīva". Dabiskā augsnes sistēmā ik sezonu nomainās organikas slāņi, sēņu tīklojumi, mikroorganismi, putekšņi, lapu nobiras utt. Tas veido daudzdimensiju vidi, kurā augiem ir jāpielāgojas, jāizdzīvo, jāattīsta bioloģiskā aizsardzība. Rezultātā ķīmiskais profils kļūst bagātāks. Savukārt, dārza augsne bieži ir izlietota. Tur audzēts desmitiem gadu, tur rakts, ravēts, laistīts, mēslots, bet reti kad dota iespēja atjaunoties dabīgi. Organikas trūkums, vienveidīga mikroflora, bieža rušināšana rada vidi, kur augi vairāk aug “masai”, nevis saturam. Tas šovasar bija redzams daudzos dārzos, kur mitruma pārbagātība deva lielu biomasu, bet augi bija ūdeņaini, bez satura.

Taču šeit jābūt godīgam- dārzs nav mazāk bīstams kā savvaļa. Tas nav nekur ārpusē, aizsargāts no vides. Tas atrodas tajā pašā teritorijā, kur ceļi, vecas saimniecības, izgāztuves, vēsturiskā lauksaimniecība. Daudzu māju dārzi nes sev līdzi trīs vai četrdesmit gadu vecu pesticīdu un krāsu nospiedumu. Daļa cilvēku nemaz nezina, kas ir 20 cm zem augsnes – jo tur kādreiz ir dedzināti atkritumi vai glabātas eļļas kannas. Savvaļā mēs vismaz varam nolasīt pazīmes. Krūmveida ķērpji stāsta par tīru gaisu. Noteikti lakstaugi liecina par bagātu vai izsīkušu augsni. Meža struktūra norāda uz to, vai te bijusi intensīva cilvēku darbība. Dārza teritorijā indikatoriem bieži vairs nav ticamības, jo cilvēka ietekmē, tur viss jau sen ir samaisījies.

Tajā pašā laikā savvaļā ir jāprot izvērtēt, kur ievākt. Nevar paņemt no pirmās vietas, kas gadās, un vajag saprast, ka daba nav resursu noliktava, bet dzīva sistēma. Ja suga ir reta vai tās biotops ir īpaši jutīgs, tā nav jāaiztiek. Ja suga ir spēcīga un izplatīta, mērena ievākšana ne tikai nekaitē, bet reizēm pat nostiprina audzi. Daudzgadīgiem augiem stress, ko rada pareizi veikta vākšana, aktivizē atjaunošanās mehānismus. Tas nenozīmē, ka jānolasa viss. Dabā ievāktais vienmēr ir jālīdzsvaro ar to, kas atstāts.

Tomēr nevar ignorēt faktu, ka ir augi, kuri Latvijas savvaļā nemaz neaug un kurus būtu ne tikai pieļaujams, bet pat nepieciešams audzēt dārzā. Ārstniecības lupstājs ir klasisks piemērs. Tas šeit nav dabīgs augs, tomēr dārzā veiksmīgi aug un saglabā labu aktīvo vielu profilu. Ārstniecības salvija ir līdzīga – daudz labāk justos dienvidu reģionos, taču mūsu klimatā pietiek ar saulainu, sausāku vietu un to var audzēt bez būtiska zaudējuma kvalitātei.

Tāpēc īstā atbilde nav ne “tikai audzēt” vai ne “tikai meklēt savvaļā”. Dārzs dod iespēju kontrolēt vidi. Tur var ielikt kompostu, dažādot mikroorganismus, izmantot mulču, atteikties no minerālmēsliem, radīt augsni, kas vairāk līdzinās dabīgai. Savukārt, savvaļa dod spēku, kuru nav iespējams replicēt mākslīgi. Dabiskā saules, vēja, mitruma un konkurences mijiedarbība rada tādu augu, kuru dārzā atkārtot var tikai daļēji.

Galu galā labākā prakse ir abpusēja. Vākt savvaļā, kur tas ir droši, saprātīgi un ekoloģiski pamatoti. Audzēt dārzā tās sugas, kuras savvaļā reti sastopamas, šeit neaug vai kurām nepieciešama cita klimatiska niša. Un visur, kur vien iespējams, izprast auga bioloģiju, nevis raut bez domas.

Neviens augs pats par sevi nav tikai “savvaļas” vai tikai “dārza” vērtība. Tā ir mijiedarbība starp vietu, cilvēku un bioloģiju, kas nosaka galarezultātu. Ja šo izpratni ieaudzina savā praksē, tad nav svarīgi, vai ārstniecisko augu atrodi pļavā vai savā sētā. Svarīgi ir tas, ka Tu saproti, kā un kapēc tas tur ir izaudzis.