Brūču dziedēšanai un asiņošanas apturēšanai izmantoja parasto pelašķi, kuru lapu uzlējumi palīdzēja ātrāk aizvērt brūces. Pretiekaisuma un antiseptiska īpašību nodrošināšanai izmantoja ārstniecības kumelīti un ārstniecības salviju, bet lavanda ne tikai dezinficēja, bet arī nomierināja karavīru garu. Vietējie augi, piemēram, lielais diždadzis- sniedza palīdzību iekaisumu mazināšanā, bet lielā nātre nodrošināja papildus vitamīnus un minerālvielas, kas bija vitāli svarīgi izdzīvošanai frontē.

Pretsāpju un nomierinošu efektu nodrošināja ārstniecības baldriāns un ārstniecības melisa, palīdzot mazināt stresa, trauksmes un miega traucējumus. Savukārt, podagras gārsa, tika izmantota iekaisuma mazināšanai un kā papildus uztura avots. Dažās nometnēs un lauka apstākļos izmantoja arī bastarda tūsklapi, bet to lietoja tikai lokāli, jo ilgstoša iekšķīga lietošana ir toksiska.

Pretinfekcijas nodrošināšanai armijā izmantoja garšaugus- parasto mārsīli un parasto raudeni, kas papildus ēdiena garšas uzlabošanai palīdzēja imunitātei un samazināja infekciju risku. Uztura papildināšanai un vitamīnu avotam frontē kalpoja ārstniecības pienene, lielā nātre un laksis, palīdzot izdzīvot gan evakuētajiem, gan partizāniem.

Šie augi nebija tikai tradicionāla medicīna vai folklora, tie bija dzīvību glābjoši līdzekļi kara apstākļos, kur tabletes un antibiotikas bieži nebija pieejamas. Brūces, iekaisumi, stress un uztura trūkums tika risināti ar to, kas aug tuvumā.

Tā ir vēsturiska pieredze, kura ir nozīmīga arī šodienā, vismaz savus pāris augus zināt, atpazīt un mācēt pielietot- nereti tas spēj glābt pat dzīvības.