Lai to saprastu, vispirms jāpieņem fakts, ka cilvēka metabolisms un citu sugu metabolisms darbojas pēc pilnīgi atšķirīgiem mehānismiem. Pat ja mēs visi piederam dzīvnieku valstībai, tas nenozīmē, ka mūsu fermenti, aknu darbība, šūnu receptori vai toksīnu neitralizācijas sistēmas kaut attālināti līdzinās tam, kas raksturīgs kukaiņiem, gliemežiem vai zālēdājiem. Dažkārt, mēdz teikt: “Bet dzīvnieks jau zinās, ko drīkst ēst!” Patiesībā dzīvnieks “zina”, ko drīkst ēst tikai attiecībā uz savu sugu, nevis uz cilvēku.

Labs piemērs ir zaļā mušmire jeb Amanita phalloides – viena no bīstamākajām sēnēm pasaulē, kuras amatoksīni cilvēkam ir nāvējoši pat ļoti mazās devās. Tikmēr brieži, zirgi, zaķi un vairāki citi zālēdāji to spēj ēst bez jebkādām problēmām. Viņu aknu šūnās nav receptoru, kurus amatoksīni spētu nobloķēt, bet cilvēka aknu šūnas uz šiem toksīniem reaģē ar akūtu un neatgriezenisku bojājumu. Tas, ka dzīvnieks šo sēni ēd, nerada nekādu patiesības daļu par to, kā tā iedarbosies uz cilvēku.

Arī kukaiņi un gliemeži nav izmantojami kā “bioloģiski indikatori”. Viņu metabolisms ir tik primitīvs vai tik ļoti atšķirīgs, ka daudzi no tiem ir imūni pret vielām, kas cilvēkam ir nāvējošas. Kāpuri spēj ēst pat sēnes ar amatoksīniem, jo toksīns vienkārši nespēj trāpīt viņu organismā mērķstruktūrām. Tas pats attiecas uz daudziem augiem, kukaiņi var bez problēmām patērēt tādus augus, kuru sula cilvēkam izraisītu smagus orgānu bojājumus.

Dzīvnieki bieži vien ir aprīkoti ar detoksikācijas mehānismiem, kas cilvēkam nemaz neeksistē. Dažām sugām ir īpaši efektīvas aknu fermentu sistēmas, atšķirīgs šūnu membrānu sastāvs, citādi nervu receptoru tipi vai lielāka organisma tolerance pret noteiktām molekulām. Šādas īpašības nav universālas- tās ir evolūcijas gaitā pielāgojušās konkrētajai sugai un konkrētajai pārtikai. Tas, kas vienai sugai ir nekaitīgs, citai var būt akūti indīgs, un otrādi. Piemēram, cilvēkiem bīstamie oleandra glikozīdi, kazām var būt daudz mazāk kaitīgi, savukārt, cilvēkam pilnīgi droša šokolāde suņiem ir potenciāli letāla. Līdzīgas atšķirības ir putniem ar dažām ogām, vāverēm ar mušmirēm un daudzām citām kombinācijām.

Cilvēkam evolūcija nav devusi “sēņu detektoru”, kas ļautu pēc garšas, smaržas vai vizuāla iespaida atpazīt toksīnu klātbūtni. Daudzas nāvējoši indīgas sēnes ir garšīgas, dekoratīvas un vizuāli līdzīgas ēdamajām sugām. Zaļā mušmire, īpaši jaunā stadijā, bieži izskatās kā ēdama bērzlapīte. Garšojot to, cilvēks nemaz nevar pateikt, ka tajā atrodas vielas, kas bloķēs aknu šūnu darbību. Toksīni nav rūgti, nav skābi, nav kodīgi. Tie nespēj brīdināt cilvēka maņas. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc paļauties uz “dzīvnieks taču ēda” ir ne tikai kļūdaini, bet arī bīstami.

Toksikoloģijā starpsugu atšķirības ir tik lielas, ka dzīvnieku un kukaiņu paradumi nav izmantojami kā informācijas avots cilvēka drošībai. Nav neviena teorētiska vai praktiska pamata uzskatīt, ka dzīvnieka tolerances līmenis pret kādu sēni vai augu kaut ko pasaka par cilvēku. Vienīgais drošais ceļš ir paļauties uz skaidriem, pārbaudītiem datiem par konkrētu sugu indīgumu un ēdamību, nevis uz mītiem vai vizuāliem novērojumiem mežā.

Tāpēc ir jāizbeidz tradīcija spriest par drošību pēc tā, ko ēd gliemezis, kukainis vai dzīvnieks. Tas, ka kāds organisms spēj konkrētu sēni vai augu apēst, stāsta tikai vienu lietu, ka tas ir drošs šai konkrētajai sugai. Cilvēkam tas neko negarantē. Lai pasargātu sevi un citus, cilvēkam ir jāpaļaujas tikai uz precīzām zināšanām, nevis uz maldīgas pārliecības, ka dabā viss ir universāli drošs.