Ja raugāmies uz augu pētniecību pēdējo gadu desmitu laikā, rodas sajūta, ka kaut kas būtisks ir izslīdējis no fokusa. Agrāk daudzus augus pētīja tieši cilvēka kontekstā – kā tie iedarbojas uz organisma sistēmām, kādus fizioloģiskus procesus ietekmē, kādas tautas medicīnas atziņas varēja vai nevarēja apstiprināt. Šodien attēls ir citāds: dominē šauri laboratoriski pētījumi, bieži vien noņemti no reālās cilvēka bioloģijas. Tie koncentrējas uz molekulām, šūnām, fermentiem, bet ļoti reti – uz cilvēku. Tas nav tāpēc, ka augi būtu kļuvuši mazāk interesanti vai mazāk nozīmīgi; tas notiek tāpēc, ka pati zinātniskā sistēma ir mainījusies.

Mūsdienu pētniecību vada finansējums, un finansējumu nosaka tas, ko ir iespējams ātri, lēti un droši izpētīt. In vitro eksperimenti – mēģenēs un Petri traukos – atbilst visiem šiem nosacījumiem: tie ir tehniski vienkārši, lēti, atkārtojami un nerada risku cilvēkiem. Šādi pētījumi ļauj izpētīt noteiktas atsevišķas reakcijas – piemēram, vai kāds ekstrakts bloķē fermentu, vai nomāc baktērijas augšanu, vai neitralizē brīvos radikāļus. Taču šie rezultāti ļoti maz ko saka par to, kas notiek dzīvajā organismā. Mēģenē nav ne imunoloģijas, ne hormonālās regulācijas, ne aknu metabolismu, ne mikrobioma. Tā ir vienkāršota, sterila vide, kurā iespējams izcelt tikai vienu ķēdes posmu no ļoti sarežģītas sistēmas.

Tieši tāpēc rodas absurds, ar ko saskaras tie, kas strādā ar dabas veltēm: in vitro pētījumos augs “nedarbojas”, bet cilvēkiem palīdz jau gadsimtiem. Vai otrādi – mēģenē izskatās kā brīnumlīdzeklis, bet organismā efekts izzūd. Un tad mēs dzirdam frāzi “zinātniski nepierādīts”, kaut arī reālajā dzīvē konkrētais augs tiek lietots paaudžu paaudzēs un ar pieredzi, kas nereti ir daudz bagātāka nekā modernās laboratorijas rezultāti.

Šeit slēpjas galvenā problēma: pati zinātne nezina, ko tā nezina. Daudzu augu darbība nav izpētīta ne tāpēc, ka tie nestrādātu, bet tāpēc, ka nav piešķirts finansējums cilvēka klīniskajiem pētījumiem. Tie ir dārgi, sarežģīti un juridiski smagnēji. Augu īpašības nevar patentēt tāpat kā sintētisku molekulu, tāpēc nav ekonomiska stimula ieguldīt miljonus, lai pierādītu kaut ko, kas pēc tam nepiederēs pētītājam. Rezultātā pētniecība tiek virzīta uz “mazajiem”, tehniski vienkāršajiem projektiem – antioksidatīviem testiem, fermentu inhibīciju, šūnu kultūrām. Tie rada publikācijas, bet nerada reālu izpratni, kā konkrēts augs iedarbojas uz cilvēku.

Cilvēks ir izslīdējis no pētījuma centra. Tā vietā priekšplānā ir modeļi, testu sistēmas, izolētas molekulas un grafiki. Ironiski – jo vairāk zinātnē tiek runāts par precizitāti un pierādījumiem, jo tālāk mēs attālināmies no holistiskās, reālās cilvēka fizioloģijas. Augi kļūst par ķīmisku vielu nesējiem, nevis par kompleksiem bioloģiskiem organismiem ar desmitiem mijiedarbības mijas, kas darbojas tikai tad, kad ienāk dzīvā sistēmā.

Tāpēc šobrīd redzam plaisu starp tautas medicīnas pieredzi un modernās zinātnes datiem. Tas nav tāpēc, ka tautas pieredze būtu maldīga, bet tāpēc, ka zinātne vēl nav paspējusi to izpētīt vai arī nav motivācijas to darīt. Augu pasaule un cilvēka fizioloģija darbojas kompleksā, daudzdimensionālā mijiedarbībā – un to nav iespējams atklāt mēģenē.

Ja zinātne atgrieztos pie cilvēka kā centrālās figūras, mēs iegūtu daudz dziļāku, daudz praktiskāku izpratni par augiem. Taču līdz tam mēs dzīvojam starp divām realitātēm: vienā puse – laboratorijas, kurās atsevišķas molekulas tiek mērītas ārpus konteksta; otrā – cilvēki, kuri gadsimtiem ilgi izmanto augus un saņem reālus rezultātus. Starp šīm pasaulēm šobrīd ir plaisa, un zinātnei būtu jābūvē tilts, nevis vēl viens Petri trauks.