Fermentācija farmakoloģijā nav rituāls, bet ļoti konkrēts bioķīmisks process, kurā mikroorganismi spēj pārvērst noteiktas savienojumu grupas citos, bieži aktīvākos. Tā notiek tikai tad, ja substrāts satur vielas, kuras konkrētās baktērijas vai raugi prot metabolizēt. Piemēram, tējā esošie katehīnu glikozīdi fermentācijas laikā pārvēršas citās formās, kas ietekmē garšu un, zināmā mērā, arī bioloģisko aktivitāti. Šis ir precīzs, kontrolēts bioprocesu dizains, kurā jākontrolē pH, temperatūra, aerācija, mikrobu sastāvs un fermentācijas laiks. Tas nav haotisks eksperiments “ieliku burkā un skatos, kas notiks”.

Tieši šeit parādās lielākā problēma ar tā sauktajiem “fermentētajiem ārstnieciskajiem eliksīriem”, ko šobrīd masveidā ražo entuziasti. Lielākajai daļai ārstniecības augu vienkārši nav substrātu, kurus mikroorganismi spētu pārvērst par farmakoloģiski vērtīgākām molekulām. Mikrobi šādos gadījumos nevis uzlabo sastāvu, bet to degradē: polifenoli oksidējas, glikozīdi sadalās, aktīvās vielas zūd vai pārvēršas formās bez reālas nozīmes. Rezultāts ir šķidrums ar nelielu aromātu un neprognozējamu mikrobioloģisko profilu — tas var būt interesants kulinārs eksperiments, bet tam nav nekāda sakara ar fitoterapiju vai tautas medicīnu.

Vēl jo vairāk- lielākā daļa “mājas fermentācijas” ir mikrobu loterija. Vienā partijā dominēs pienskābes baktērijas, nākamajā – raugi, trešajā – acetobaktērijas, bet ceturtajā jau būs pelējuma pavedieni. Lai kas tur notiktu, cilvēks, kurš tic fermentācijas “maģijai”, visu interpretēs kā pozitīvu procesu, jo burbuļošana un aromāts rada ilūziju, ka veidojas “dzīvs, vērtīgs produkts”. Patiesībā burbuļošana nozīmē vien to, ka mikroorganismi strādā. Nekādu garantiju, ka viņi rada kaut ko noderīgu. Un vēl jo mazāk – kaut ko atkārtojamu.

Problēma ir tajā, ka cilvēki sajauc kulināro fermentāciju ar fitoterapijas aktīvo vielu sagatavošanu. Fermentācija pati par sevi nesatur solījumu par veselību. Tā var būt spēcīgs rīks, ja zina, ko dara, saprot konkrēto metabolisko ceļu un apzināti izvēlas mikroorganismu, kas šo ceļu aktivizēs. Bet, ja augu burkā fermentē tikai tāpēc, ka “tas skaitās dabīgi un senatnīgi”, tad gala rezultāts ir mikrobu zupa ar nenoteiktu sastāvu un minimalu aktīvo vielu saturu. Tas nav uzlabojums — tā ir degradācija, kas tiek romantizēta.

Fermentācijas mīti izplatās tik ātri, jo process vizuāli ir pievilcīgs: burbuļi, smarža, sajūta, ka “kaut kas notiek”. Cilvēki meklē vienkāršus risinājumus, un fermentācija šķiet kā maģisks tilts starp seno zināšanu un modernās veselības ideoloģiju. Taču bioķīmija nav tik pielaidīga. Auga farmakoloģisko vērtību nevar palielināt, ja mikroorganismi vienkārši apēd aktīvās vielas vai rada blakusproduktus, kuriem nav nekādas terapeitiskas funkcijas.

Lielā daļa no šodien modīgajiem “fermentētajiem eliksīriem” ir mikrobu zupas, nevis uzlaboti ārstniecības līdzekļi. Fermentācija nav garīgums un nav mistika. Tā ir mikrobioloģija, kas strādā tikai tad, ja to pielieto pareizos veidos, ar pareizajiem mikroorganismiem un pareizā režīmā. Viss pārējais ir pašiedvesma un mīts, kas izklausās skaisti, bet neatbilst realitātei.