Aknas ir centrālais spēlētājs šajā procesā, un tās ne tuvu nav maģisks filtrs, kas savā starpā apvieno visus “toksīnus” un izvada tos vienā tīrīšanas kampaņā. Aknu darbs ir divpakāpju ķīmisko transformāciju secība, kurā vielas vispirms tiek padarītas ķīmiski aktīvākas, un tikai pēc tam tās tiek “iepazīstinātas” ar citiem molekulāriem mehānismiem, lai kļūtu šķīstošas un izvadāmas. Cilvēki bieži domā, ka aknas kaut ko izskalo, bet patiesībā tās veic detalizētu molekulāru apstrādi, kurā vairākas vielas īslaicīgi kļūst pat toksiskākas nekā sākotnējā forma. Tas tiek darīts tāpēc, ka bioloģijai nav svarīga romantiska “iztīrīšanās”, tai svarīga ir ķīmiskā loģika. Viela ir jāpadara transformējama, lai tā vispār varētu tikt izvadīta.

Šajā procesā svarīgākā ir nevis sula vai ūdens daudzums, bet fermenti, kofaktori un substrāti, kas ļauj aknu sistēmām strādāt. Šeit parādās glutationa sistēma – organisms to nevis saņem no sulu kūres, bet sintezē pats. Glutations ir galvenais intracelulārais antioksidants un aknu II fāzes reakciju darbinieks. Tas neveidojas ar citronūdeni, un tā daudzumu nenosaka rituāli. Sintēzei vajadzīgas konkrētas aminoskābes, kuras cilvēks parasti iegūst no normāla uztura, īpaši olbaltumvielām. Tieši tāpēc daļa “detoksa” diētu, kas balstās uz šķidrumiem un izslēdz olbaltumvielas, patiesībā pasliktina aknu spēju veikt savu darbu. Organisms tiek iemests resursa badā laikā, kad rituāla radītā slodze ir lielāka nekā parasti.

Nieres šajā stāstā nav skalošanas mašīna ar opciju “extra rinse”. Tās filtrē plazmu, selektīvi reabsorbē ūdeni, jonus un metabolītus, uztur pH un nodrošina, lai aknu “iepazīstinātās” vielas varētu tikt izvadītas. Tās nereaģē uz lielākiem šķidruma daudzumiem ar lielāku “detoksu”. Pārmērīga šķidruma lietošana nevis attīra, bet izjauc elektrolītu līdzsvaru un var radīt galvassāpes, reiboni un nogurumu – simptomus, kurus cilvēki bieži kļūdaini uzskata par “detoksa efektu”.

Zarnu barjera ir pirmais un daudz svarīgāks aizsardzības mehānisms nekā jebkura sula. Tā ir strukturēta robeža, kas neļauj lielām kaitīgām molekulām iekļūt organismā. Ja šī barjera personai nestrādātu, “detokss” būtu pēdējā lieta, par ko uztraukties. Tas izpaustos kā iekaisums, infekcijas vai vielmaiņas sabrukumi, nevis kā rituālu sezonas nepieciešamība. Paradoksāli: daudzi detoksa režīmi ar pārmērīgu šķiedrvielu, skābuma vai cukura slodzi var šo barjeru vājināt.

Mikrobioms savukārt nav burvju filtrs, kas savāc toksīnus. Tas ir metabolisks tīkls, kas veido reakcijas, kuras aknas turpina. Tas spēj radīt gan labvēlīgus metabolītus, gan tādus, kurus aknām ir jāneitralizē. Ja cilvēks dramatiski izmaina uzturu, kā to bieži dara detoksa laikā, mikrobioms uz to reaģē nevis ar “tīrību”, bet ar destabilizāciju. Rezultāts var būt vēdera pūšanās, caureja, nogurums un citi simptomi, kuri maldīgi tiek saukti par “detoksa izpausmēm”, bet patiesībā ir mikrobioma šoks.

Patiesie detoksifikācijas traucējumi nav saistīti ar dzīvesveida rituāliem, bet ar smagām fizioloģiskām problēmām. Ja aknas vai nieres pārstātu funkcionēt, cilvēks nepamanītu to kā “tīrīšanās vajadzību” – simptomi būtu ekstremāli, un vienīgā vieta, kur atrasties, būtu slimnīca. Organisms nav izvēlīgs vai kaprīzs. Tas negaida signālu no burciņas, lai sāktu strādāt. Tas strādā nepārtraukti. Un tieši tāpēc detoksa rituāli ir psiholoģiska ilūzija, kas nereti iejaucas traucējoši, nevis palīdz.

Detoksifikācija realitātē ir ķīmija, nevis dzīvesstila teatralitāte. Organisms attīra sevi nevis ar programmu vai kursu, bet ar savu bioloģisko arhitektūru. Cilvēks var šo sistēmu atbalstīt tikai tad, ja saprot, kas tajā patiešām notiek. Un sapratne vienmēr sākas ar mehānismiem, nevis ar mītiem.